Muhameds (ﷺ) ir dzimis Mekā, ap 570. gadu. Muhamedam (ﷺ) bija paradums, regulāri doties uz Hiras Alu ārpus Mekas un nodoties tur pārdomām. Tur arī viņš saņēma pirmo Atklāsmi. Tas notika ap 610. gadu, kad viņam bija 40 gadu. Tā sākās viņa pravieša gaitas. Pārceļošana uz Jatribu, pazīstama kā Migrācija (Hidžra), kļuva par pamatu Islāma kalendāra sākumam. Mūsdienās mēs Jatribu pazīstam kā Medīnu.

Valī (daudzskaitlī ‘Avlija’, arābu valodā) ir Arābu valodas termins, kurš burtiski nozīmē “aizbildnis”, “aizstāvis”, “palīgs” vai “draugs”. Tas ir vārds, kuru Muslimi visbiežāk lieto lai apzīmētu Islāma Svēto, kuru bieži vien sauc par “Dieva Draugu” jeb Avlija Allāh. Islāmā Svētais ir attēlots kā kāds kas ir “iezīmēts ar [īpašu] Dieva labvēlību … [un] svētumu”, un kurš ir “Dieva īpaši izraudzīts un apdāvāts ar īpašām spējām”.

Imāms al-Tahāvī un Ticības Apliecība. Imāma Abū Džafara al-Tahāvī Ticības Apliecība ir sens un autoritatīvs teksts kurš izklāsta Ahl al-Sunnah wal Jamā’ah (“Sunna un Kopiena”, Sunnītu ticības) uzskatus Islāma ticības jautājumos. Jau 1000 gadus tas ir bijis plaši pazīstams un gandrīz neaizvietojams atsauču materials Muslimu ticības jautājumos. Imāms Abū Džafars Ahmeds ibn Muhameds al-Tahāvī ir dzimis 229 Pēc Hidžras (PH; jeb 843 MĒ) un dzīvojis

Sunnītu Muslimu un Wahhabītu/Salafītu atšķirības un vēsture: => Sunnītu Muslimi ir pastāvējuši 1400 gadus kopš Islāma sākotnēm; => Wahhabītu/Salafītu (Khāvaridžu) uzskati: Parādījās un uzplaiksnīja uz neilgu laiku 3-ā Kalifa Hazrata Usmana un 4-ā Kalifa Imama Alī (Lai Dievs Viņiem Žēlsirdīgs) laikos – toreiz tos sauca par Khāvarīdžiem. Viņi no jauna parādījās 18-ā gadsimta vidū Arābijas pussalā, Nadždas provincē.