Islāma Svētie – Dieva Draugi | Valī

1. Islāma Svētie – Dieva Draugi | Valī

Valī (daudzskaitlī ‘Avlija’, arābu valodā) ir Arābu valodas termins, kurš burtiski nozīmē “aizbildnis”, “aizstāvis”, “palīgs” vai “draugs”. Tas ir vārds, kuru Muslimi visbiežāk lieto lai apzīmētu Islāma Svēto, kuru bieži vien sauc par “Dieva Draugu” jeb Avlija Allāh.

Islāma tradicionālajā jēdzienā par Svēto, Svētais ir attēlots kā kāds kas ir “iezīmēts ar [īpašu] Dieva labvēlību … [un] svētumu”, un kurš ir “Dieva īpaši izraudzīts un apdāvāts ar īpašām spējām, tādām kā spēja darīt brīnumus”.

Mācība par Svētajiem tika aprakstīta jau agrīnajā Muslimu vēsturē, un noteiktus Kurāna pantus un Hadīsus agrīnie Muslimu zinātnieki uzskatīja par “dokumentālu liecību” Svēto esamībai.

Svēto Apbedījumi Muslimu pasaulē kļuva par svētceļojumu centriem, kur ticīgo pūļi meklēja Dieva svētību, jo īpaši pēc 12-ā gadsimta MĒ.

Pirmās Muslimu hagiogrāfijas (slavinošās bigrāfijas) tika sarakstītas laikā, kad īpašu uzplaukumu piedzīvoja Sūfisms – Islāma mistiskā daļa, tāpēc ortodoksālās Sunnītu Islāma galvenās figūras bija tādi Sūfisma agrīnie mistiķi kā Hasans no Basras (m. 728), Farkads Sabakhi (m. 729), Davuds Tai (m. 781), Rabia al-Adavijja (m. 801), Marufs Karkhi (m. 815) un Džunaids no Bagdādes (m. 910).

Laikā starp 12-14 gadsimtu “vispārējā svēto godināšana, gan tautā, gan no valdnieku puses, sasniedza skaidri izteiktu formu un parādījās Sūfisma Ordeņi (jeb Brālības)”

Vispārējā šī laika perioda Islāmiskās dievbijības izpausmē, Svētais tika uzlūkots kā “Dieva Gudrais, kura garīgās pilnības stāvoklis izpaudās pamācībās viņa mācekļiem par veidiem kā tuvoties Dievam”.

Daudzās seno laiku vispāratzītās Sunnītu Islāma ticības apliecībās, tādās kā slavenā Tahāvī Ticība (ap 900 g.) un Nasafi Ticība (ap 1000 g.), ticība Svētajiem un brīnumiem tika uzskatīta par priekšnosacījumu tam lai sauktos par ortodoksālu Muslimu ticīgo.

Neskaitot Sūfijus, par pirmajiem Svētajiem tradicionālajā Islāma dievbijībā uzskata Pravieša Muhameda (ﷺ) Pavadoņus (sahāba), viņu Pēctečus (Tābi‘un) un trešo paaudzi pēc Pravieša, kuru bieži sauc par “Sekotāju Sekotājiem” (Tābi al-Tābi‘un)

Šie pirmo trīs paaudžu pēc Pravieša sekotāji ir mūsdienās pazīstami kā Salafi (‘priekšteči’ jeb ‘senči’) vai pilnā nosaukumā - "al-salaf al-sālih" (dievbijīgie priekšteči). Tomēr nevajadzētu viņus sajaukt ar mūsdienu pseido-salafītiem, tas ir arī mūsdienu Vahhabītu sektas sekotāju pašnosaukums.

Arī Islāma Pravieši tiek uzskatīti par Svētajiem pēc definīcijas, tomēr viņus reti tā apzīmē, lai izvairītos no sajukuma starp Praviešiem (lai miers viņiem) un citiem Svētajiem.

Praviešus muslimi uzskata par augstākiem un labākajiem no cilvēkiem, tāpēc viens no Sunnītu ticības pamatiem ir uzskats ka Viens Pravietis ir varenāks kā visi pārējie Svētie kopā.

Kopumā, tiek uzskatīts, ka “ikviens Pravietis ir Svētais, bet ne katrs Svētais ir Pravietis.”

Mūsdienu pasaulē ir diemžēl parādījušās tādas sektas ka Vahhabīti, Salafīti un Islāmiskais modernisms, kuras visas trīs izvērsušas cīņu pret tradicionālo Sunnītu un Šiītu Svētajiem un Svēto Godināšanu, mēģinot to aplami pielīdzināt daudzdievībai:

Tomēr, saprātīgiem cilvēkiem ir skaidrs, ja godināšanas galamērķis ir Allāhs, Viens Dievs bez līdzīga, un nevis kāda ticība ka kāds cilvēks saviem spēkiem būtu sasniedzis kādu brīnumainu izcilību, tad nevar būt runas arī par kādu “daudzdievību”. Un Kurāns mums skaidri norāda – ka ikviens tiks tiesāts pēc sava nodoma jeb intences, un nevis pēc kā kaut kas kādam izskatās. Svētie arī netiek pielūgti paši, bet pie Svētajiem, Dieva izredzētajiem, cilvēki vērsās pēc aizlūguma un aizbildnības pie Dieva.

Neskatoties uz dažādu sektu iebildumiem un pretestību, klasiskā Svēto godināšanas doktrīna turpina pastāvēt arī mūsdienās daudzās Islāma pasaules daļās,

un tai ir svarīga loma dievbijības izpausmēs plašās tautas masās starp Muslimu vairākuma valstu ticīgajiem iedzīvotājiem tādās valstīs kā Pakistāna, Ēģipte, Turcija, Senegāla, Irāka, Irāna, Alžīrija, Tunisija, Indonēzija, Malaizija un Maroka, un tāpat arī valstīs ar nozīmīgu Muslimu iedzīvotāju mazākumu, kā Indija, Ķīna, Krievija un Balkāni.

2. Nosaukumi

Runājot par Arābu valodas vārda Valī kā Svētā tulkojumu, vadoši Islāma zinātnieki, kā Džibrils Haddads, ir atzinuši to par atbilstošu tulkojumu. Vienlaikus atzīmējot – ka Islāmā šim vārdam ir sava nozīme – tas apzīmē dzīvu ticību un godprātību, un tos kam piemīt pilnīgas īpašības. Tas noteikti nav ne sugas vārds, ne arī kādas institūcijas piešķirts goda nosaukums.

Persiešu jeb Farsi valodā, kura vēsturiski bijusi otra ietekmīgākā un plaši izmantotā valoda Islāma pasaulē uzreiz pēc Arābu valodas, vispārējais nosaukums priekš garīgā meistara ir Pīrs (burtiski: vecais vai vecākais). Kaut arī šis vārds jēdzieniski sevī var ietverot arī “Svēto” vispār, tomēr visbiežāk to lieto lai apzīmētu Garīgo Skolotāju.

Starp Indiešu Muslimiem tituls Pīr Baba (पीर बाबा) ir bieži izmantots Hindī valodā, lai apzīmētu Sūfisma Svētos vai tiem līdzīgus Islāma svētos.

Bez tam, Persiešu un Urdu valodā svētos bieži uzrunā ar titulu Hazrat.

Islāma misticismā Pīra loma ir vadīt un pamācīt savus mācekļus mistiskajā pilnveides ceļā.

Tāpēc, svarīgākā atšķirība vārdu Valī un Pīrs lietojumā ir tāda, ka Valī nav obligāti Garīgais Meistars ar Mācekļiem, bet tituls Pīrs tieši norāda uz to dēļ savas nozīmes “vecākais”.

Citi augstu vērtēti, bet tomēr zemākas raudzes tituli Islāmā ir arī: Muršīds (gids vai skolotājs, arābu val.), Šeihs un Sarkārs (meistars, persiešu val.)

3. Vēsture

Saskaņā ar dažādiem tradicionāliem Kurāna komentāriem, svētumu koncepts ir skaidri aprakstīts.

Kurānā vārds Valī parādās vispirms kā Dieva apzīmējums:

Tomēr, atsevišķus Kurāna pantus agrīnie Islāma zinātnieki saprāta kā tādus, kuri attiecas uz īpašu, paaugstinātu un svētu cilvēku grupu.

Starp tādiem ir:

Bez tam, daži skolotāji uzskata ka 4:69 satur norādi uz svētiem cilvēkiem, kuri nebija pravieši un tika ierindoti zemāk par tiem:

Vārds sidīkīna šajā pantā burtiski nozīmē “patiesie” vai “īstenie”, un Islāma domātāji to bieži interpretējuši ar nozīmi “Svētie”, un viens no ievērojamākajiem Kurāna tulkotājiem Marmaduks Pikthols savā Kurāna tulkojumā to tulkojis kā “Svētie”.

Bez tam, Kurānā aprakstīti tādi brīnumi, kurus paveikuši svēti cilvēki, kuri nebija pravieši, tādi kā Hidrs (18:65-82) un Alas Cilvēki (18:7-26), un daudziem agrīnajiem Islāma zinātniekiem tas licis secināt, ka pastāv grupa godājamu cilvēku, kuri hierarhijā ir zemāk kā pravieši, tomēr ir Dieva izredzēti.

Savākti stāsti par tēmu “Svēto Dzīves” sāka tikt vākti un tālāk nodoti jau kopš Islāma agrīniem laikiem, to darīja daudzi Islāma skolotāji, tajā skaitā Ibn Abi al-Dunja (m. 894), kurš uzrakstīja darbu Kitāb al-Avlija (Svēto Dzīves) 9-ajā gadsimtā, kurš satur “agrīnāko [pilnu] krājumu par Dieva Draugiem”.

Pirms Ibn Abi al-Dunjas darba, stāsti par svētajiem tika saglabāti mutiskajā tradīcijā; bet pēc šī darba sastādīšanas, daudzi Islāma skolotāji sāka pierakstīt stāstus kuri bija bieži pieminēti.

No tādiem vēlākiem darbiem tiek atzīmēts Abū Nuaima al-Isfahānī (m. 948) darbs Hiljat al-Avlija (Svēto Rotājums), kurā plaši izmantots arī Ibn Abi al-Dunjas darbs.

Vēl lielāka skaidrību rodas no agrīnā Bagdādes Sūfiju mistiķa Abū Saida al-Harraza (m. 899) darba Kitāb al-Kašf vā ‘l-bajān, ka vispārēja izpratne par Muslimu Svētajiem pastāvēja jau toreiz, un al-Harrazs atvēl daudz vietas lai skaidrotu atsķirības starp praviešu un svēto tikumiem un brīnumiem.

Hagiogrāfijas žanrs laika gaitā kļuva aizvien populārāks, un daudzi Viduslaiku Islāma domātāji atvēlēja laiku lieliem darbiem kuros apkopoja dažādu Svēto dzīves stāstus vai arī koncentrējās uz “brīnumainajiem dzīves aspektiem, brīnumiem vai vismaz pārdabiskām spējām, kuras piemita kādam noteiktam Sūfijam vai Svētajam, par kuriem tika uzskatīts ka tie ir apveltīti ar brīnumainām spējām.”

9-tā gadsimta beigās nozīmīgi Sunnītu Islāma domātāji oficiāli izklāstīja doktrīnu par svēto hierarhiju, kura iepriekš jau bija izplatīta mutvārdos, un pirmais šīs hierarhijas izklāsts rakstveidā nāca no al-Hakīma al-Tirmidhi (m. 912) spalvas.

Tā laika Islāma zinātnieku kopējais viedoklis bija tāds, ka Ulemi bija atbildīgi par to lai saglabātu Islāma mācības “ekzotērisko” (ārējo) daļu, un tādas disciplīnas kā likumi un jurisprudence, kamēr Sūfiji bija atbildīgi par to lai saglabātu un formulētu reliģijas dziļākās iekšējās patiesības.

Vēlāk pazīstami mistiķi, kā Ibn Arabī (1165 –1240), tikai tālāk nostiprināja ideju par Svēto hierarhiju, un jēdziens par Svēto “tipiem” kļuva par Sunnītu mistiskās filosofijas pazīmi, ar tādiem tipiem kā Sidīkīna (patiesie) un Abdāl (svēto vietnieki) un citi.

Tomēr jāatzīmē, ka daudzas no šīm koncepcijām parādās rakstos jau ilgi pirms al-Tirmidhi un Ibn Arabī; piemēram, Abdāl ideja parādās jau senāk, Ahmeda ibn Hanbali (780–855) darbā Musnad, kur šis vārds apzīmē svarīgu Svēto grupu, “kuru skaits vienmēr paliks nemainīgs, vienu aizstājot citam, pēc viņa nāves.”

Patiesībā, tiek ziņots ka Ibn Hanbali skaidri identificēja vienu no saviem laikabiedriem, Marufu Karkhi (750-820) kā vienu no Abdāl, sākot:

“Viņš ir viens no Svēto vietniekiem, un viņa lūgšanas tiek atbildētas.”

Starp 12 un 14 gadsimtu “vispārējā svēto godināšana, gan tautā gan starp valdniekiem, sasniedza skaidri izteiktu formu ar Sūfisma – Islāma misticisma - apvienošanos Ordeņos jeb Brālībās.”

Tā laika vispārējā Islāma dievbijībā tika uzskatīts, ka Svētais ir “Dieva Gudrais, kura garīgās pilnības stāvoklis izpaudās pamācībās viņa mācekļiem par veidiem kā tuvoties Dievam.”

Tieši garīgās gudrības dēļ svētie tika godināti Viduslaiku Islāmā, “un tas bija iemesls viņu godināšanai, nevis kāda baznīcas institūcija” kā Kristietībā.

Ticība svēto esamībai kļuva par tik svarīgu daļu Viduslaiku Islāmā, ka daudzas no nozīmīgākajām Ticības Apliecībām, kuras tika noformulētas šajā laikā, ka piemēram Tahāvī Ticība skaidri norādīja, ka ortodoksāli Muslimi tic svēto esamībai un godināšanai un tradicionālajiem aprakstiem par Svēto dzīvēm un brīnumiem.

Mēs varam konstatēt, ka pat tie kuri bija ļoti kritiski pret plaši izplatīto svēto kapu godināšanu, patiesībā nekad nenoliedza pašu svēto esamību. Piemēram, Salafītu sektas pārstāvis Ibn Taimija (1263-1328) ir teicis:

“Svēto brīnumi ir absolūti patiesi un pareizi, kā to pieņēmuši visi Muslimu zinātnieki. Un Kurāns uz to norāda vairākas vietās un Pravieša Hadīsi tos piemin, un tie kuri noliedz svēto brīnumainās spējas ir tikai no herētiķiem (bidā) un viņu sekotājiem.”

Līdz ar to, varam secināt – ka tā laikmeta Muslimi gandrīz visi ticēja, ka “svēto dzīves un viņu veiktie brīnumi ir neapšaubāmi.”

4. Definīcijas

Muslimu Svētais tiek definēts klasiskajos tekstos kā “[Dieva draugs] kurš iezīmēts ar īpašu Dieva labvēlību … [un] svētumu,” un kurš ir specifiski „Dieva izvēlēts un apveltīts ar īpašām dāvanām, tādām kā spēja paveikt brīnumus.”

Turklāt, Svētais tiek attēlots tradicionalajās hagiogrāfijās kā tāds kas “kaut kādā veidā … iegūst sava Drauga, t.i. Dieva, labās īpašības, un tādējādi viņam piemīt īpaša autoritāte, spēki, spējas un varēšana.”

No klasiskajiem filosofiem Kušairī (986-1073) definēja Svēto kā kādu, “kura paklausība kļūst pastāvīgi, bez saskārās ar grēku; kuru Dievs saglabā un sargā pastāvīgi no grēkā krišanas, ar paklausības darbu spēku.”

Tas pats autors citā teksta citē senāku tradīciju, ar mērķi paskaidrot savu izpratni par svēto esamības mērķi: “Dieva Svētie ir tie, kurus ieraugot atceras par Dievu.”

Vienlaikus, al-Hakīms al-Tirmidhi (ap 750-869), 9-tā gadsimta ievērojamākais doktrīnas skolotājs, izcēla Patiesu Svēto 6 vispārējās pazīmes (ne vienmēr piemērojamas visiem, saskaņā ar autoru, tomēr tās apraksta lielāko daļu no tiem), un tās ir:

(1) kad cilvēki redz viņu, viņi uzreiz automātiski atceras par Dievu;

(2) katrs, kas pret viņu attiecas ar naidu un ļaunumu tiek iznīcināts;

(3) viņam piemīt gaišredzības spējas (firāsa);

(4) Viņš saņem Dievišķo iedvesmu (ilhām), tomēr tā nav kā īsta atklāsme (wahi), kuru saņem tikai pravieši.

(5) Viņš var paveikt brīnumus (karāmāt) ar Dieva atļauju, un tie var atšķirties un būt katram Svētajam citi, bet starp tiem var būt tādi brīnumi kā staigāšana pa ūdens virsmu un pārvietošanās telpā un laikā.

(6) Viņš ir saistīts ar Hidru.

Bez tam, al-Tirmidhi piemin, ka, lai arī Svētais nav bezgrēcīgs kā pravieši, viņš tomēr var tikt “pasargāts no grēka” (mahfūz) no Dieva žēlastības.

XX gadsimta ievērojamais Sūfisma filosofs un rakstnieks Martins Lings (1909-2005) ir aprakstījis Islāma Svētos kā “Islāmiskā ideāla varenos iemiesojumus…. gara milžiem, ar kuriem bijusi svētītā gandrīz katra paaudze.”

5. Klasiskās Liecības

Ticība Svētajiem un viņu veiktajiem brīnumiem izskatās ir bijusi pašsaprotama lielākajai daļai autoru Islāma Zelta Laikmeta (700-1400) laikā, tāpat arī daudziem Viduslaiku skolotājiem.

Piemēri no klasiskajām liecībām ir:

1) “Dievam ir Svētie (Avlija), kurus Viņš ir īpaši apveltījis ar savu draudzību, un kurus Viņš ir izvēlējies par Savas valstības valdniekiem…. Viņš ir padarījis Svētos par Universa valdniekiem…. Dēļ svētības no viņu atnākšanas lietus no debesīm list, un no viņu dzīves tīrības zāle no zemes aug, un viņu garīgās ietekmes Muslimi uzvaru gūst pār patiesības slēpējiem.”

/Alī Hudžvīrī (1009-1077), Sunnītu Hanafītu jurists un mistiķis/

  2)  “Svēto (Avlija) brīnumi ir realitāte. Brīnums notiek dēļ Svētā kā pretruna parastajai lietu gaitai… Un tādas lietas tiek pieminētas dēļ Pravieša (ﷺ), kura dēļ vienam no viņa cilvēkiem šīs lietas notiek, jo tās padara skaidru to, ka viņš ir Svētais, un viņš nekad nevarētu būt Svētais, ja viņam nebūtu taisnība reliģijā; un viņa reliģija ir Pravieša (ﷺ) vests apliecinājums.”

/ an-Nasafī (1067–1142), Ticības Apliecība XV; Sunnītu Hanafītu teologs /

 3)   “Svēto brīnumi ir absolūti patiesi un pareizi, kā to pieņēmuši visi Muslimu zinātnieki. Un Kurāns uz to norāda vairākas vietās un Pravieša Hadīsi tos piemin, un tie kuri noliedz svēto brīnumainās spējas ir tikai no herētiķiem (bidā) un viņu sekotājiem.”

/Ibn Taimija (1263-1328), Mukhtasar al-Fatva al-Masrijja; Salafītu sektas dibinātājs /

6. Svētības meklēšana

Iemesls, kāpēc svētceļotāji meklējot svētību apmeklē aizgājušu svēto kapus, varētu būt nācis no Hadīsa kurš saka:

“Pravieši ir dzīvi savos kapos un viņi lūdzas.”

 (Saskaņā ar Islāma mācību par Kapa Sodību –kā teikts Hadīsā – mirušie ir joprojām pie apziņas un aktīvi, ļaunie cieš ciešanas savos kapos – kā Elles priekškambarī, bet dievbijīgie ir mierīgi.

Tiek uzskatīts, ka šajā ziņā Svētie nav daudz atšķirīgi no Praviešiem, arī viņi spēj atbildēt uz lūgumiem palīdzēt, nāvē tāpat ka tad kad bija dzīvi.

7. Avlija Allāh (Dieva Draugu) godināšana

Avlija Allāh godināšanai bijusi svarīga loma gan Sunnītu gan Šiītu Islāma tradīcijas kuras uzskata ka atsevišķi īpaši nozīmīgi svētie kalpo kā debesu aizstāvji noteiktām Muslimu Impērijām, tautām, pilsētām un ciemiem.

Attiecībā uz šī uzskata plašo izplatību, Islāma filosofs Martins Lings (1909 –2005) rakstīja: “Ārkartīgi reti Islāma impērijā sastopams reģions, kuram nebūtu sava Svētā Aizbildņa no Sūfiju vidus.”

Svēto godināšana Islāma zemēs parasti ir attīstījusies pilnīgi dabiski, pati no sevis, tāpēc arī Avlija Allāh – kuri tad būs tie Dieva Draugi – godināšana – parasti sākas ar Tautas atzinību un mīlestību, nevis dēļ kādas oficiālas deklarācijas.

Tradicionāli tiek domāts, ka Allāha Valī no kādas konkrētās vietas vai reģiona lūdzas par tās vietas uzplaukumu un par veselību un laimi tādas vietas iedzīvotājiem.