Pravieša Muhameda (ﷺ) biogrāfija | īsa versija
Muhameds (ﷺ) ir dzimis Mekā, ap 570. gadu.
Viņa tēvs Abdullāhs nomira pirms viņa piedzimšanas. Viņa māte Amina nomira, kad viņam bija 6 gadi. Pēc viņas nāves par zēnu rūpējās viņa vectēvs – Abdul Muttalibs, kas divus gadus vēlāk arī nomira.
Kopš 8 gadu vecuma Muhameds (ﷺ) auga sava tēvoča Abu Tāliba uzraudzībā. Kad zēnam bija 12 gadi, tēvocis paņēma viņu sev līdzi ceļojumā uz ziemeļiem tirgošanās nolūkā.
Kad Muhamedam (ﷺ) bija 20 gadu, viņš sāka strādāt par tirgotāju pie kādas visu godājamas atraitnes Hadidžas. Viņa patīkamā rakstura un godīguma savaldzināta, tā piedāvāja viņam noslēgt laulību.
Viņi bija precējušies vairāk nekā 25 gadus līdz pat Hadidžas nāvei, kad Muhamedam (ﷺ) bija jau 49 gadi. Viņa sniedza lielu atbalstu savam vīram.
Pēc laulībām Muhameds (ﷺ) dzīvoja Mekā, kur ieguva cieņu gan kā tirgotājs, gan kā samierinātājs strīdus gadījumos.
Muhamedam (ﷺ) bija paradums, regulāri doties uz Hiras Alu ārpus Mekas un nodoties tur pārdomām. Tur arī viņš saņēma pirmo Atklāsmi. Tas notika ap 610. gadu, kad viņam bija 40 gadu.
Tā sākās viņa pravieša gaitas. Viņam tika teikts darīt zināmu to, kas viņam tika atklāts, gan saviem ģimenes locekļiem, gan visiem pārējiem.
Tomēr, kaut arī daži ticēja viņa teiktajam, vairākums juta vilšanos un rūgtumu par viņa aicinājumu atteikties no saviem dieviem:
Galu galā, daudzas politeistu ciltis nāca uz Meku svētceļojumos un Mekas vadoņi baidījās, ka jaunā reliģija varētu mazināt viņu ietekmi un materiālo labklājību.
Tie baidījās arī no tā, ka tā varētu satricināt sabiedrisko kārtību, jo aicināja uz visu cilvēku vienlīdzību un nosodīja netaisnu izturēšanos pret vājākajiem sabiedrības locekļiem.
Mekas iedzīvotāju naidīgums izpaudās, sākot no laipna izsmiekla līdz pat atklātai konfrontācijai un Muhameda (ﷺ) sekotāju vajāšanām, tāpēc daudzus savus sekotājus, lai paglābtu no vajāšanām, viņš aizsūtīja uz Etiopiju pie kristīgā Abesīnijas (Habašītu) valdnieka.
Palikušajiem islāmticīgajiem bija jāiztur Mekas iedzīvotāju naids, tie bija pasludinājuši vispārēju boikotu pret pravieša klanu, aizliedzot slēgt ar tiem jebkādus sabiedriskus vai ekonomiskus darījumus.
Šī grūtā perioda laikā nomira Muhameda (ﷺ) sieva Hadidža un viņa tēvocis Abu Tālibs, bet ar viņiem Muhameds (ﷺ) pazaudēja savu lielāko atbalstu.
Šis gads kļuva pazīstams kā Skumjais Gads.
Tomēr tālāk notikumi attīstījās daudz labāk:
Pravietis pieredzēja Nakts Ceļojumu un Pacelšanos debesīs, kura laikā eņģeļa Gabriela pavadībā viņš no Mekas Svētnīcas devās vispirms uz Jeruzālemi un tad tika pacelts debesīs.
Drīz pēc tam, daži ļaudis, kas bija atbraukuši svētceļojumā uz Meku no Jatribas, pilsētas, kura atradās 400 km uz ziemeļiem no Mekas, satikās ar Muhamedu (ﷺ) un pieņēma jauno ticību. Nākamajā gadā vēl vairāki Jatribas iedzīvotāji apsolīja savu atbalstu Muhamedam (ﷺ) un ielūdza viņu apmeklēt Jatribas svētnīcu.
Islāmticīgie ļaudis sāka izceļot uz turieni un drīz viņiem sekoja arī pats pravietis, laimīgi izvairīdamies no mēģinājuma viņu nogalināt.
Šī pārceļošana uz Jatribu, pazīstama kā Migrācija (Hidžra), kļuva par pamatu Islāma kalendāra sākumam. Mūsdienās mēs Jatribu pazīstam kā Medīnu.
Ierodoties Jatribā, Muhameds (ﷺ) uzcēla tur pirmo Islāma mošeju un pavadīja tur lielāko daļu sava laika, mācot jaunos islāmticīgos, un veidojot ticības brāļu kopienu no cilšu locekļiem, kas iepriekš nepakļāvās nekādiem likumiem.
Sekojot Kurānam, viņš bija jaunās kopienas skolotājs, tiesnesis, padomdevējs, mierinātājs un tēvs:
Viens no iemesliem, kādēļ Jatribas ļaudis bija aicinājuši viņu pie sevis, bija cerība, ka viņš spēs samierināt apkārtējās ciltis, kas to vien darīja, kā viena ar otru naidojās. Un viņu cerības attaisnojās pilnā mērā.
Apmeties Jatribā, Muhameds (ﷺ) noslēdza vienošanos par sadarbību starp ieceļotājiem un vietējiem islāmticīgajiem. Šī savienība, kura balstījās nevis uz iepriekšējiem cilšu likumiem, bet reliģijā pamatotos likumos, bija jauna sabiedrības organizācijas forma.
Muhameds (ﷺ) sagatavoja un noslēdza vēl vienu, plašāku līgumu visu Jatribas cilšu starpā, kurš paredzēja ka ja pilsētai kāds uzbruks, tās iestāsies viena par otru. Šis līgums visiem, ieskaitot jūdus, deva vienādas tiesības, un katrs varēja brīvi kalpot savai reliģijai.
Islāms strauji izplatījās Jatribā, kas tagad kļuva pazīstama ar vārdu Madinat-al-Nabi (Pravieša pilsēta) vai vienkārši Medīna (pilsēta).
Šis bija laiks, kad atklāsmes sniedza daudz pamācību, kā organizēt visus indivīda un sabiedriskās dzīves aspektus saskaņā ar Dieva likumiem, jo pirmo reizi islāmticīgajiem bija sava valsts.
Otrajā Medīnas gadā (H 2) atnāca atklāsme, kas atļāva islāmticīgajiem sevi aizstāvēt militārā veidā:
Tam sekoja vairākas kaujas ar Mekas neticīgajiem Medīnas tuvumā, sākot ar Badru, drīz pēc atklāsmes saņemšanas, Uhud nākošajā gadā un kauju pie Trenčas piektajā Hidžras gadā (H 5). Arī Kurāns apraksta šos notikumus.
Sestajā Hidžras gadā (H 6) Mekas iedzīvotāji neatļāva islāmticīgajiem ienākt pilsētā, lai dotos svētceļojumā uz Meku:
Sekoja sarunas, pēc kurām islāmticīgie piekrita šoreiz pilsētā neienākt, ja nākamajā gadā viņiem tas netiktu liegts. Vienošanās tika noslēgta uz 10 gadiem.
Un tomēr, astotajā Hidžras gadā (H 8) Mekas iedzīvotāji līgumu lauza, bet, kad islāmticīgie devās uzbrukumā pilsētai, tās vadoņi pieņēma Islāmu un padevās bez cīņas. Kopš tās reizes no visas Arābijas pie pravieša nāca delegācijas, lai slēgtu ar to mieru.
Desmitajā Hidžras gadā (H 10) pravietis devās savā pēdējā svētceļojumā uz Meku un Pateicības Kalnā (Ghadīr Khummā) teica atvadu runu, pasludinādams vienlīdzību un sadarbību islāmticīgo starpā.
Šajā laikā jau visa Arābijas pussala bija pieņēmusi Islāmu un visas karojošās ciltis bija apvienotas vienā valstī, viena vadoņa vadībā.
Drīz pēc atgriešanās Medīnā desmitajā Hidžras gadā (632 AD) pravietis saņēma pēdējo atklāsmi un drīz pēc tam nomira.
Viņa lomu Islāma valstī pārņēma Abū Bakrs, tam sekoja ‘Umars un ‘Utmāns un visbeidzot ‘Alī. Šie četri vīri tiek dēvēti par Taisnīgi Vadītiem Kalifiem.