Islāma Vēsture | Šķelšanās

Gribētos lai cilvēki Latvijā saprot, ka „Visi Muslimi” nav kāda nezināma viendabīga masa, bet, līdzīgi kā Kristietībā un daudzās citās reliģijās – pastāv vairākas lielas Islāmisko uzskatu tradīcijas.

Vēsturiski Islāmā ir ļoti daudz sludināts par Islāmisko Vienotību, pret Ticīgo Kopienas Šķelšanos ir bijušas atklāsmes gan pašā Kurānā, gan arī Pravieša Hadīsos, populārākie tādi citāti:

==============

Kurāns saka:

=======================

Ar tādiem uzskatiem dzīvojot – Jaunu Tradīciju veidošana Islāmā vienmēr bijusi galēji neatbalstāma lieta.

Tomēr reālais lietu stāvoklis dzīvē bieži ir tālu no vēlamā, jau drīz pēc Pravieša Muhameda (ﷺ) aiziešanas sākās gan Politiskas nesaskaņas gan Reliģijas Izpratnes nesaskaņas ticīgo vidū. Un katrs grupējums, protams, sevi uzskatīja par vienīgo pareizo Pravieša reliģijas un tradīciju mantinieku.

Runājot par Pravieša Mantiniekiem – jau Pravieša Muhameda (ﷺ) dzīves laikā kā nozīmīga figūra izvirzījās Alī ibn Abī Tālibs – Pravieša brālēns, daudz jaunāks, viens no pirmajiem kuri pieņēma Islāmu jau Mekas pilsētā, vēlāk izcils karavadonis un ļoti gudra personība, vēlāk Pravieša znots – Pravieša iemīļotās meitas Fatimas az Zahras vīrs un ļoti pietuvināts Pravietim.

Alī un Fatimas ģimenē drīz piedzima pirmdzimtie – vispirms Hasans un tad Huseins. Un atmiņas vēsta, ka reiz, kad visa ģimene viesojās Pravieša Muhameda (ﷺ) mājās viņš paaicināja pie sevis Hasanu, Huseinu, Fatimu un Alī un pārklāja viņus ar savu Apmetni (al-Kisa) pacēla savu labās rokas plaukstu pret debesīm un teica:

„O Allāh, šie ir mani Mājas Ļaudis (Ahl al-Bait) – tāpēc pasargā viņus no visa netīrā un attīri viņus ar Savu Pilnīgo Attīrīšanu.”

Tad parādījās eņģelis Gabriels un atklāja Kurāna 33:33 pantu:

Arī Pravieša sieva Umm Salama, kura bija tur klāt, gribēja palīst zem apmetņa, bet Pravietis (ﷺ) viņu atraidīja.

Viņa jautāja: „Vai tad es neesmu viena no Mājas Ļaudīm (Ahl al-Bait)?!”

Pravietis (ﷺ) atbildēja: „Tu esi uz laba ceļa, tu esi viena no Allāha Pravieša sievām!”

Citas Pravietiskās Atklāsmes (Hadīsi) stāsta:

Al-Tirmidhi pierakstīja no Džābira bin Abdullaha teiktā:

Al-Tirmidhi pierakstīja no Zaida Ibn Arkama teiktā:

Gadu pirms Pravieša Muhameda (ﷺ) aiziešanas mūžībā, Pravietis izlēma doties Svētceļojumā no Medīnas uz Meku. Gadi vairs nebija senākie, veselība vairs nebija tik laba, tāpēc daudzi jau bažījās ka tas var būt Pravieša pēdējais tālais ceļojums.

Protams, kopā ar Pravieti ceļā devās liela karavāna ticīgo domubiedru, tuvāko līdzgaitnieku un kopā tūkstošiem cilvēku. 

Vēlāk, mājupceļā – karavāna apstājās ūdens ieguves vietā kura saucās Gādir Humma. Te Pravietis sasauca visu lai teiktu uzrunu, kura saglabājusies daudzos Hadīsos:

Piemēram:

Muslīms savā Hadīsu krājumā atstāsta no Zaida ibn Arkama:

Pastāstījis par 2 Svarīgajām Lietām, Pravietis turpināja uzrunu:

Te mēs varam sacīt, vēlāko nesaskaņu kontekstā, ka par pašu notikumu nekādu nesaskaņu nav starp dažādiem grupējumiem un avotiem, bet daži grupējumi vēlāk izlēma apšaubīt – ko īsti nozīmē vārds „Aizbildnis” (Maula) šajā kontekstā….

Tāds bija lietu stāvoklis tajā laika, un daudzi jau turpat nodeva uzticības solījumu Alī kā Pravieša mantiniekam un Dieva izredzētajam….

Nākamajā gadā pēc šiem notikumiem, Pravietis (ﷺ) saslima uz nāves gultas, un daudzi vecākie līdzgaitnieki jau sāka dalīt Pravieša mantiju.

Par dažu attieksmi pret Pravieti īpaši liecina notikumi Melnajā Cetutdienā:

Ap Pravieša gultu bija sapulcējušies vairāki priviliģētākie līdzgaitnieki un tad Pravietis pēkšņi teica:

„Bet man ir vēl kāda lieta, es jums uzrakstīšu vēl kādu lietu kurai pieturoties jūs nekad nenoiesiet no ceļa, atnesiet man papīru un spalvu un es nodiktēšu!”

Daži it kā grasījās to izpildīt, bet Umars teica:

„Viņš ir slims un sāpēs murgo. Mums jau ir Svētais Kurāns, Allāha Grāmata, ar to mums pietiek, un liecieties mierā!”

- Istabā izraisījās skaļš konflikts starp abām pusēm – tiem kuri uzskatīja ka teiktais ir jāizpilda un Umara piekritējiem.

Pravietis tad viņiem pateica lai iet visi projām un nekašķējas Pravieša klātbūtnē.

Un nākamajā dienā, Piektdienā, Pravietis aizgāja mūžībā.

Pravieša apglabāšanu uzņēmās Alī, bet vecākie līdzgaitnieki, šaurā lokā sasauca Padomi (šūru) – ko darīt tālāk, un kuram uzticēt vadību pār ticīgajiem.

Tika izvēlēts Abu Bakrs – kurš kļuva par 1 „Tikumīgo” Islāma kalifu (jeb Rašīdun Kalifu).

Alī un Pravieša meita Fatima az-Zahra vairākas reizes nāca pie Abu Bakra un Umara paust ka neatbalsta viņu lēmumus, taču viņi tika uzskatīti par daudz jaunākiem cilvēkiem un daudz netika ņemti vērā.

Fatimai tika atņemts viņas mantotais zemes gabals, notika strīds un Fatima vairs nekontaktējās ar Abu Bakru līdz pat savai nāves dienai. Diemžēl, Fatima az-Zahra drīz arī nomira – apmēram pusgadu pēc Pravieša.

Savukārt Alī piekrita necelt lielas pretenzijas par varu pret Abu Bakru, lai nešķeltu ticīgo kopienu.

1 Kalifa Abu Bakra valdīšana nebija ilga – 2 gadi.

Pēc tam – par 2 Kalifu tikai ievēlēts Umars ibn al-Hatābs – kurš valdīja apmēram 10 gadus.

Par 3 Kalifu tika izvēlēts Usmans ibn Affāns, kurš valdīja pavisam 12 gadus līdz tika nogalināts.

Par Usmanu tiek vēstīts – ka savas valdīšanas iesākumā viņu uzskatīja par amata cienīgu, dievbijīgu vīru, bet ar laiku viņš aizvien vairāk sācis atkāpties no labas ticības, sācis iekārtot augstos amatos savus radiniekus, pieņemt kukuļus un nebija vairs taisnīgs pret ticīgajiem.

Islāma kopienā radās dumpīgums pret Usmana valdīšanu, kamēr kāda dumpinieku grupa veica bruņotu sacelšanos, Usmans iebarikādējās savā mājā, bet drīz vien tika nogalināts.

Pa šo laiku tautā bija aizvien izplatījusies Alī ibn abi Tāliba labā slava, viņš tagad bija nobriedis vīrs, un tauta pieprasīja lai viņš uzņemas vadību.

Un vairums Vecāko Padomes, Līderi, Karavadoņi – deva uzticības solījumu Alī.

Taču bija izņēmums. Sīrijas Valdnieks Muavija – kurš alka pārņemt varu pār visu Arābijas Pussalu un ticīgajiem – Atteicās atzīt Alī Varu.

Muavija, cita starpā – bija Usmāna radinieks, un viņš uzsāka intrigas un karadarbību pret Islāma kalifātu. Kā ieganstu minot – ka Alī nav atradis un sodījis Usmana slepkavas un iespējams arī pats tur ir līdzvainīgs.

 Muavijam ar intrigām izdevās samusināt Pravieša sievu Aišu, kura visu laiku bija atradusies lielā godā starp ticīgajiem. Viņai ap šo laiku bija 45 gadi un lielas ambīcijas.

Viņai pievienojās lieli karavadoņi Talhā un Zubairs, un viņiem izdevās savākt aptuveni 30 000 cilvēku lielu armiju – ar kuru viņi devās no Mekas uz Irākas pilsētu Basru – lai pieprasītu atbildību no Alī, lai viņš atrod un soda Kalifa Usmana slepkavas un izbeidz karadarbību ar Muaviju, Sīrijas Valdnieku.

Tā sākās 1 Fitna – 1 Lielā Šķelšanās ticīgo vidū. To bija aizsācis Muavija, un tā turpinājās ar Kauju par Kamieli:

Kauja par Kamieli – patiesībā notika pie Basras, Irākā. Bet tā ieguva savu nosaukumu – jo Pravieša sieva Aiša sēdēja karalauka malā uz Kamieļa :)

Aišas, Talhas un Zubaira dumpinieku armija zaudēja un cieta lielus zaudējumus. Un dažas bultas trāpīja Kamielim seglos, kur sēdēja Aiša. Kamielis satrakojās no sāpēm, daži līdzgaitnieki centās Kamieli savaldīt tveroties aiz pavadas pie galvas un vai nu viņus saspārdīja kamielis, vai nu viņi kļuva par vieglu mērķi Alī armijas bultām, un daudzi palika bez galvām mēģinot savaldīt Kamieli.

Kamieli beigās izdevās savaldīt, kad Alī karavīri nocirta tam pakaļkājas. Aiša metās bēgt, bet tika noķerta un atvesta pie Alī.

Karavadoņi – gāja bojā, Talhā krita kaujā, bet Zubairs bija dezertējis no kaujas lauka, devies uz Medīnu, bet pa ceļam viņu nogalināja Alī atbalstītāji.

Aiša tika militārā eskorta pavadībā nosūtīta uz Medīnu un kopš tās reizes vairs politika nejaucās.

Tomēr karš starp Rašīdūnu Kalifātu un Sīrijas Valdnieku Muaviju I nebeidzās.

Tas turpinājās ar Sifinas Kauju, kura notika pie Eifratas upes Sīrijā, netālu no mūsdienu pilsētas Rakas.

Alī spēki dominēja, Muavija cieta lielus zaudējumus, uzvara bija tuvu. Bet te – Muavija atsūtīja savus ziņnešus – ka vajadzīgas pārrunas, pamiers un lai neatkarīga delegācija izvērtē situāciju, un tamlīdzīgi, lai novilcinātu laiku.

Taču Kurānā 49:9 teikts:

- Līdz ar to, nekādas sarunas nevarēja notikt, kamēr Muavija neatgriežas pie Allāha vadības.

Iesākuma Alī bija noskaņots turpināt kaujas, bet daļa no viņa karaspēka gribēja lai notiktu pārrunas. Radās iekšējas nesaskaņas Alī karapulkā.

Un kad Alī bija gatavs piekrist tiem kuri grib sarunas un beigt kaujas, tad liels grupējums pateica – pārtraukt karadarbību te ir Pret Kurānu, un mēs jūs pametam, ja tā.

Šo te grupējumu, kurš nošķēlās no Alī karaspēka – vēsturē pazīst kā Hāvaridžus. Tos kuri aizgāja.

Viņi aizgāja – iesākumā – uz netālo Nahravānu. Daļa no viņiem jutās ļoti aizvainoti – un uzskatīja ka tagad Vienīgais īstais Islāms ir ar viņiem – un pret Neticīgajiem ir jācīnās, ar to šajā gadījumā domājot Alī armiju.

Tā nonāca pie Alī 3 Kaujas pie Nahravānas -  Kara ar Hāvaridžiem. Liela daļa Hāvaridžu gāja bojā, no 2800 vīriem kas cīnījās pret 14 tūkstošiem no Alī armijas – tikai kādiem 400 izdevās izglābties bēgot.

Hāvaridži jutās ļoti sāpināti, un – tas bija Hāvaridžu algotnis kas vēlāk nocirta Alī galvu, kad viņš bija noliecies lūgšanā.

Hāvaridžu radikālais grupējums pastāvēja mazā skaitā dažus pirmos gadsimtus, bet tad iznīka. Izņemot nelielu miermīlīgu grupējumu, kurš atšķēlās no Hāvaridžiem, ir saglabājies līdz mūsdienām – Omānā, nelielā valstiņā – kur tas saucas Ibādī Islāms.

Pēc tam, kad gāja bojā Alī, Pravieša Mantinieks un 4 Rašīdūnu Kalifs – praktiski nekas vairs netraucēja Muavijas I varai – no Sīrijas viņa karaspēks valdīja pār Irāku un lielāko daļu Arābijas pussalas.

Ja parādījās kādas protesta balsis – pret tiem karoja vai apklusināja, ja vajadzēja kādas Pravieša Atklāsmes safabricēt – tās safabricēja.

Palika vēl 2 „attīrītie” Alī dēli no Mājas Ļaudīm – Hasans un Huseins. Ap viņiem joprojām turējās neliels pulks no Alī piekritējiem.

Hasans bija vecākais dēls. Viņš protestēja pret Muavijas varu – un galu galā tika noslēgts pamiers ar nosacījumu – ka pašlaik Muavija ir Reālais valdnieks, bet viņš nedrīkstēs nodot savu varu savam dēlam un Vara atgriezīsies pie Hasana.

Hasans tika drīz noindēts. Muavija uzskatīja ka līgums vairs nav spēkā, jo neviens grupējums nevar apstrīdēt viņa varu.

Muavija – nodeva varu savam dēlam – Jezidam – un gadu vēlāk arī nomira.

 Jezids – dzēra, spēlēja azartspēles, slepkavoja cilvēkus – sava pilī – un valdīja pār visu Islāma impēriju.

Ticīgie cilvēki gribēja lai vadību uzņemas 2 dēls – Huseins. Huseinam nebija armijas. Kad ticīgie no Kufas pilsētas Irākā aicināja – Huseins ar ģimeni, radiniekiem kuri visi bija Pravieša tuvi radinieki, neliels pulciņš – devās karavānas gaitās no Medīnas uz Kufu – ceļā viņiem uzbruka Jazīda karaspēks – noslepkavoja visus, kopskaitā 73 cilvēkus – sakapāja ar zobeniem gabalos, ar bultām, cirta galvas, gan lieliem, gan 6 mēnešus vecam bērnam. Huseina galvu vēlāk aizveda Jazīdam.

Tas bija šaušalīgs notikums, to piemin joprojām – no tā laika parādījās 2 Nesamierināmas grupas – Šiīti – tie kuri bija kopa ar Alī, ar Huseinu, Hasanu, maza grupa atbalstītāju – un Liela grupa – Sunnīti – visi tie Islāmam piederīgie – kuri atradās Muavijas un Jezida piekritēju lokā vai ietekmes zonā.

Šiīti vienmēr izcēlusies kā Dieva Taisnīguma paudēji un kas saceļas pret Tirāniem, un Sunnīti ir tādi, kuriem pa lielam ir aizliegts protestēt pret pastāvošo varu, jo tāda esot no Dieva iecelta.

Tie pamatā ir bijusi Sunnīti – kuri vienmēr izplatījuši islāmu ar zobenu – Indijā, Pakistānā, Afganistanā, Palestīna, Turcijā.

Sunnītu valdnieki pa lielākajai daļai – ir bijuši cienīgi Muavijas un Jezida tradīciju turpinātāji.

Protams, nebūtu glīti te runāt par visiem Sunnītiem. Liela daļa no viņiem ir gadsimtiem dzīvojuši Sunnītu tradīciju valstīs, audzināti saskaņā ar tiem uzskatiem.

Sunnīti bieži vien ir ļoti centīgi savās reliģiskajās praksēs. Īpaši iezīmīga starp Sunnītiem ir Sūfiju kustība – kura izcēlusies ar Svētas Dzīves meklējumiem un ļoti stingru dievbijības un tikumības praksi un lūgšanām un Svēto, Dievam Tuvo godināšanu.

Sūfiji parasti daudz vairāk koncentrējas uz savu iekšējo Dieva piedzīvojumu un Svēttapšanas praksēm – un  daudz mazāk ieinteresēti, drīzāk apātiski – pret Politiku un Laicīgo dzīvi – un daudzus gadsimtus – tas bijis ļoti izdevīgi Autoritāriem Valdniekiem – dažādās Muslimu Zemēs, tāpēc Gudri Valdnieki pēc iespējas atbalsta Sūfijus – lai nebūtu jācīnās ar Politiskajiem pretiniekiem.

Sūfiji ir pamatā labi, dievbijīgi cilvēki – taču ir problēma – kā mūsdienu Eiropiešiem – atšķirt Sūfijus no Nesūfijiem?!

Te atgādinu ko plaši rakstīju sākuma – islāmā – nav pieņemta šķelšanās – tāpēc – gan Sūfiji, gan Vahhabīti, gan Taliban, gan Islāma Valsts Levantē un Irākā  – visi saucas ar 1 vārdu – Sunnītu Muslimi.

Tagad daži vārdi par Vahhabītu kustību.

Tātad – Vahhabītu kustība parādījās 18 gadsimtā – Nadždas provincē, kas mūsdienās ir daļa no Saūda Arābijas. Tā parādījās – kā Islāma atdzimšanas kustība, galvenokārt vērsta pret Misticismu, kuru ievazājot Sūfiji, pret Svētu dzīvi, pret Islāma Likuma Skolotajiem un autoritātēm – tagad katrs drīkstot pats un tikai pats sarunāties ar Dievu un kurš nav ar „Mums” – tas ir pret mums – tā viņi 18-19 gadsimtā pārstaigāja visu Saūda Arābijas pussalu – slepkavodami parastos tradicionālos muslimus, Sūfijus, visus citus, atņemot īpašumus, piespiežot visus pārņemt viņu skarbos un radikālos uzskatus.

Kad 20 gadsimtā atklāja naftu Arābijas Pussalā – viņi plaši sponsorēja Mošeju celtniecību visā pasaule – par savu naudu, ar saviem speciāli apmācītiem Imamiem, savu grāmatu izdošanu un tulkošanu, savu Kurāna tulkojumu, utt.

Vahhabītu kustība ārpus Saūda Arābijas – tajā skaitā Latvija – saucas Salafītu kustība. Bet Salafītu kustība Saūda Arābijā – saucas Vahhabīti.

Mūsdienu Salafīti-Vahhabīti – arī ir vairāku paveidu – vieni spļauj žulti Facebook komentāros un klusam audzina jaunās paaudzes, un citas kustības rīkojas daudz aktīvāk – gan piedaloties reālā karadarbībā gan terorismā.

Tagad atgriežamies pie Alī ibn abu Taliba sekotajiem – Šiītiem. – Šiītu kopskaits mūsdienu pasaulē ir zem 10% no kopējā Pasaules Muslimu skaita, lielākā daļa no tiem dzīvo Irānā, Irākā, Indijā, Jemenā, minoritāte daudzākās valstīs, starp kurām nedaudz Pakistānā, 1-2 Afganistānas provinces, Nigērijā ļoti aktīva un ļoti apspiesta minoritāte un citur pa druskai.

Arī Šiītu kustība nav viendabīga. Lielākās Šiītu grupas pasaulē ir, nosacīti, Divpadsmitnieki, Zaidīti jeb Zaidi Šiīti un Ismailīti.

Divpadsmitnieki – ir absolūti lielākā un  pazīstamākā Šiītu kongregācija, apmēram 90% pasaules Šiītu – tā ir valdošā reliģija Irānā un vairākums iedzīvotāju Irākā, un apmēram 40 miljonu Indijā.

Divpadsmitnieki – tic 12 Bezgrēcīgo, Taisno Imāmu pēctecībai un mācībai, sākot ar Alī. Kā jau visi Šiīti – ir ļoti stingri cīņā par Taisnīguma principu ievērošanu pasaulē, vienlaikus uzsverot Miermīlīgu, Kultūras Cīņu pret Netaisnīgajiem pasaules valdniekiem un neticīgajiem.

Zaidīti – kuri šobrīd pamatā dzīvo Jemenā – uzskata ka Pret Netaisnīgiem Valdniekiem, Tirāniem un Netaisnību vispār – ir jāsaceļas, tajā skaitā bruņotā veida – tas ir ikviena Ticīgā Morālais Pienākums – pretoties Netaisnībai!

Vienlaikus, arī ikdienas reliģiskā prakse un pilnveidošanās tikumībā ir svarīga Zaidītu dzīves daļa.

Zaidīti atzīmē Saprāta nozīmi reliģiskajā dzīvē, uzskata ka arī Cilvēka Saprāts spēj atšķirt kas ir labs un kas ir slikts, Kurāns nav mūžīgs, bet ir Dieva Radīts. Nepaklausīgajiem Muslimiem, jeb Fāsikiem – ceļš uz Džannu, Paradīzi – nav garantēts; Katram būs jāatbild par saviem grēkiem, neskatoties uz to vai kāds sevi pasludina par Muslimu vai Nē. Kurāns ir svarīgāks par Hadīsiem – ja Hadīss ir pretruna Kurānam – tad visticamāk ir safabricēts.

Zaidi Šiītu kustība aizsākās ar Imāmu Zaidu ibn Alī (695–740) – viņš bija Huseina mazdēls un Alī ibn abu Taliba maz-maz-dēls.

Zaids ibn Alī bija savas Pravieša ģimenes tradīciju mantinieks, labs Kurāna zinātājs, un uzskatīja ka pret despotisko Umejadu Režīmu (Muavijas un Jezida pēcnācēju diktatorisko režīmu).

Viņam bija daudz piekritēju un sekotāju, un kad 740 gadā viņš izlēma gatavot sacelšanos – viņam sākotnēji apsolīja atbalstu daudzi – aptuveni 5000 vīru, bet kad lieta nonāca gala stadijā – tad daudzi Kufas iedzīvotāji pārgāja varas pusē.

Imāms Zaids cīnījās kopā ar dažiem desmitiem atbalstītāju un tika nogalināts, galva nocirsta, un viņa līķis kārajās pie augstākā pilsētas masta 4 gadus citiem par biedinājumu līdz pat valdnieka nāvei.

Diemžēl Imāma Zaidi cīņai nepievienojās viņa tēvoču kustība, kuru mēs tagad zinām kā Divpadsmitniekus.

Bet Imāma Zaidi sekotāji izveidoja savu Šiītu tradīciju.

Šiītu Divpadsmitnieku tradīcija turpinājās no paaudzes paaudzē, Imāmam no Alī un Fatimas dzimtas nododot varu nākošajam Imāmam – savam vecākajam dēlam parasti.

Tomēr drīz pēc aprakstītajiem notikumiem, Imāma Zaida atdalīšanās – notika jauna šķelšanās Šiītu vidū:

Divpadsmitnieku Imāma Džafāra al-Sadika  - vecākais dēls – Ismaīls ibn Džafars -  izrādījās ļoti pretrunīgi vērtēta personība – daži uzskatīja ka viņš vienīgais zināja pilnu Islāma Ezotērisko, Slēpto mācību, un  citi uzskatīja viņu par pilnīgi neizdevušos – bet pats trakākais – viņš nomira agrāk par savu Tēvu, kurš joprojām bija liels un slavens Džafarisma Šiītu skolas dibinātājs…

Tas nozīmēja to, ka pretēji iepriekš domātajam – Tēvs Džafars al-Sadīks par savu pēcteci – nākamo Imāmu pasludināja citu dēlu – Mūsu ibn Kādimu.

Bet – daļa Ticīgo – uzskatīja ka viņi tiek mānīti, ka īstais Dieva sūtītais turpinātājs bija Ismaīls – un varbūt Ismaīls nemaz nav miris – bet patiesība aizbēdzis no valdības vajātajiem un paslēpies…. Ai, daudz traku domu varēja ienākt galvā ticīgajiem cilvēkiem 8 gadsimtā, kad nebija ne grāmatu, ne žurnālu, ne datoru, ne TV…. Tagad arī var, bet tajos laikos jo īpaši…

Tā rezultātā – par jauno Imāmu daudzi pieņēma Ismaīla dēlu, vai it kā dēlu….

Pēc tam Ismailīti lielā pulkā devās uz Ēģipti, kur nodibināja Fatimīdu Kalifātu (tie kuri Fatimas pēcnācēji), kurš pastāvēja 909–1171 gadam….

To daudzi uzskata par Gaismas valstību un liela uzplaukuma laiku Ēģiptē, kultūrā, zinībās, tauta bija ļoti apmierināta pa lielākajai daļai….

Fatimīdu Kalifāta beigas pienāca 12 gadsimtā, pamatā 2 iemeslu dēļ – Ēģiptē sākās liels sausuma un neražas/ bada laiks, no otras puses – nāca virsū Turku karapūļi, un sākās Civilie kari, un Fatimīdiem bija jābēg atkal….

Ismailīti vispirms bēga uz Irāku un pēc tam vēl tālāk – uz Afganistānu un Indiju…. Daudzus gadsimtus Ismailīti dzīvoja Kalnos, slēpdamies no pasaules kārtības un apspiedējiem, un mūsdienās – pasaulē ir saglabājušies 5-15 miljoniem Ismailītu Muslimu, BET – viņus par Muslimiem uzskata tikai viņi paši, viņu mācība ir Ļ-oti atšķirīga no lielakās daļas Muslimu, faktiski tā ir jau atsevišķa reliģija…. Viņi dzīvo ļoti noslēgti savās komūnās – visvairāk Indijā, Afganistānā/ Tadžikistānā…..

Noslēgums

Mēs apskatījām – kā attīstījās Islāms pēc Pravieša Muhameda (miers viņam un Dieva svētība) aiziešanas, kā tika dalīta vara Islāma pasaulē, kā izveidojās Šiītu un Sunnīti, kā izveidojās dažādas kustības un tradīcijas Sunnītu un Šiītu Islāmā…..