Islāma Pieci Pamati

Islāma Pieci Pamati

Islāma Pieci Pamati (arkān al-Islām أركان الإسلام; vai arkān al-dīn أركان الدين "ticības pamati") ir piecas galvenās darbības Islāmā, kuras tiek uzskatītas par obligātām ticīgajiem un kuri veido Muslimu dzīves pamatu.

Šos Piecus Pamatus apkopojis Islāma Pravietis Muhameds (ﷺ) slavenajā Hadīsā par Gabrielu:

1. Šahāda: Ticības Apliecinājums

Šahāda ir deklarācija par ticību un uzticību, kura pasludina un apliecina ka ir tikai Viens Dievs – Allāhs – un ka Muhameds ir Dieva Pravietis.

Tas parasti ir saistīts ar atteikšanās no paļāvības uz Elkiem un Elkdievībām – kuri parasti ir neticīgo dzīves un ticības mērķi – visbiežāk tādi kā Nauda, Vara, Attiecības, dažādas iegribas un radītas lietas.

Ticīgie vairs neseko un nekalpo kādai Rok-zvaigzenei vai slavenībai vai politiķim kā visaugstākajiem – bet Dievam, un dara lietas, kuras ved pie Dieva (Allāha), un pēc tam – lietas kuras nav pretrunā ceļam pie Allāha.

Šahāda parasti ir apgalvojums, kurš tiek teikts arābu valodā:

lā ʾilāha ʾillā-llāhu muḥammadun rasūlu-llāh
(لَا إِلٰهَ إِلَّا الله مُحَمَّدٌ رَسُولُ الله)
Nav cita dieva kā Allāhs un Muhameds ir Viņa Pravietis.

- to parasti ir svarīgi pateikt, ar pārliecību, Allāha priekšā, lai cilvēks kļūtu par Muslimu un pievērstos Islāmam.

2. Salāh: Obligātās Lūgšanas

Salāh ir obligātās, reglamentētās lūgšanas Islāmā, kuras atšķiras no Dua, jeb – improvizētajām, neobligātajām lūgšanām.

Salāh sastāv no 5 obligātām ikdienas lūgšanām, kuras tiek veiktas saskaņā ar Pravieša Tradīciju jeb Sunnu, un saskaņā ar Saules stāvokli tās ikdienas ceļā pa debess jumu.

Visas šīs lūgšanas tiek veiktas ar skatu virzienā uz Kābu, Mekā, un tās ir Muslimu kopienas svarīga dzīves daļa.

Pirms lūgšanas Muslimiem ir rūpīgi jānomazgājas, saskaņā ar noteiktu tradīciju. Šo mazgāšanos sauc par vudū (attīrīšanās). Saskaņā ar Pravieša Muhameda (ﷺ) mācīto – gan ārēja gan iekšēja tīrība ir ļoti svarīga un tās papildina viena otru.

Salāh lūgšanas notiek saskaņā ar noteiktu ķermeņa stāvokļu secību lūgšanu laikā, ietverot tādus ķermeņa stāvokļus kā paklanīšanās, ar rokām aptverot ceļgalus, nometoties uz ceļiem Allāha priekšā un noliecot galvu ar pieri pie zemes lūgšanā.

Muslimi var veikt savu lūgšanu gandrīz jebkurā tīrā vietā, gan mājās, gan darba un studiju vietās, gan brīvā dabā.

Tomēr Mošejas ir vispiemērotākās vietas lūgšanām, īpaši vīriešiem, jo Mošejas sniedz iespēju apvienoties lūgšanā ar citiem.

3. Zakā: Ziedošana

Zakā jeb Ziedošana, Dāvanu-došana ir dāvāšana labdarībai, pamatojoties uz uzkrāto bagātību. Pats vārds Zakā nozīmē “tas kas attīra”, to var apskatīt kā attīrīšanos un izaugsmi, jo tas dod iespēju cilvēkam sasniegt līdzsvaru starp saņemto un dāvāto, un motivē jaunai izaugsmei.

Izpratne par to – ka visas lietas pieder Dievam, no Dieva tās nāk un Dievs pēc sava plāna tās var ņemt – ir svarīga lai notiktu attīrīšanās un izaugsme.

Zakā (ziedošana) ir obligāta visiem Muslimiem, kuri ir spējīgi to veikt. Tā ir katra Muslima paša atbildība, lai atvieglotu citiem finansiālās grūtības un tiektos uz nevienlīdzības izbeigšanos.

Obligātos Ziedojumus veido daļas no savas uzkrātās bagātības iztērēšana nabago un trūcīgo, parādnieku un ceļotāju un līdzīgu labumam. Muslimi drīkst ziedot arī vairāk kā obligāti noteikts, veicot brīvprātīgu labdarību, kura saucas sadakā.

Obligāto Ziedojumu lielums ir atkarīgs no visu cilvēka īpašumu vērtības. Parasti tie ir 2.5% (jeb 1/40 daļa) no visiem Muslima iekrājumiem un bagātības, kuri pārsniedz noteiktu minimālo noteikto izdzīvošanas īpašumu vērtību jeb nisāb.

Taču atšķiras Islāma skolotāju viedokļi par to cik liels ir nisāb (jeb minimums) un citiem zakā aspektiem.

Pēc tam aprēķinātā summa tiek izdalīta nabadzīgajiem un trūcīgajiem, labdarības projektiem, Islāma atbalstītājiem, parādniekiem, vergu izpirkšanai, reliģijas izplatīšanai, nomaldījušos ceļotāju atbalstam.

Nav Islāma skolotājiem saskaņota viedokļa par kādu noteiktu prioritāšu sadalījumu ziedojumu mērķiem. Protams, ziedojumi parasti nonāk pie citiem Muslimiem.

Mūsdienās vairumā Muslimu vairākumam valstu zakā ziedojumi ir brīvprātīgi, tomēr dažas valstīs (Malaizijā, Saūda Arābijā, Sudānā un Jemenā) – zakā savāc un pārvalda valsts.

Ir 5 galvenie principi kuriem jāseko ziedojot zakā:

1) Devējam jāpasludina Dievam savs nodoms ziedot zakā.

2) Zakā jānomaksā paredzētajā dienā.

3) Pēc ziedošanas dāvātājs nedrīkst lielīties ka notērējis vairāk naudas nekā parasti.

4) Ziedojumam jābūt natūrā. Tas nozīmē, ka ja kāds ir bagāts, tad tam jāmaksā daļa no viņu ienākumiem. Ja kādam nav daudz naudas, tam tas jākompensē citos veidos, ar labiem darbiem un labu izturēšanos pret citiem.

5) Zakā ziedojums jāsadala tajā kopienā no kuras tas nācis.

4. Saum: Gavēšana

3 veidu Gavēnis ir aprakstīts Kurānā:

1) Rituālais gavēnis (sūra al-Bakara)
2) Grēku nožēlas gavēnis (sūra al-Bakara)
3) Askēzes gavēnis (sūra al-Ahzāb)

Rituālais gavēnis ir obligāts pasākums Ramadāna mēneša laikā:

Muslimiem jāatturas no ēdiena, dzēriena, dzimumattiecībām no Rītausmas līdz Saulrietam, un ļoti jācenšas izvairīties no visiem grēkiem.

Gavēnis ir jāievēro ikvienam Muslimam, gan vīriešiem gan sievietēm, sākot no dzimumbrieduma vecuma sasniegšanas, izņemot tos kuri to var nedarīt nopietna veselības stāvokļa dēļ.

Gavēnis ir paredzēts lai Muslimi meklētu tuvību Dievam, meklētu piedošanu no Dieva, lai pavadītu laiku Kurāna lasīšanā un lūgšanās, cik vien tas iespējams, un lai atcerētos par trūkumcietējiem.

During Ramadan, Muslims are also expected to put more effort into following the teachings of Islam by refraining from violence, anger, envy, greed, lust, profane language, gossip and to try to get along with fellow Muslims better. In addition, all obscene and irreligious sights and sounds are to be avoided.

Tāpat, Ramadāna mēneša laikā, Muslimi ir aicināti vairāk pievērsties Islāma mācībām, atturēties no vardarbības, dusmām, greizsirdības, skaudības, izlaidības, vulgāras valodas, baumām, un mēģināt labāk sadzīvot ar citiem Muslimiem. Bez tam, jāizvairās no visa veida piedauzīgiem un nereliģioziem skatiem un dzirdēšanas.

Gavēnis Ramadāna mēnesī ir obligāts, bet ir atļauti izņēmumi vairāku grupu cilvēkiem, kuriem tas varētu būt pārāk bīstami veselībai vai pārāk apgrūtinoši:

Tādi ir mazi bērni, cilvēki ar medicīniskām problēmām, piemēram ar diabētu, veci cilvēki un sievietes grūtniecības stāvoklī vai kuras baro ar krūti vai menstruāciju laikā.

Tāpat gavēni drīkst neievērot cilvēki kuri ir slimi vai kuri ir ilgstošā ceļojumā, piemēram ar kamieli.

Dažādu apstākļu dēļ izlaistās gavēņu dienas vairumā gadījumu ir jāizpilda vēlāk, kad situācija normalizējas, bet prasības var atšķirties atkarībā no konkrētā gadījuma.

Atsevišķos gadījumos izlaistas gavēņa dienas var tikt kompensētas pērkot un sagādājot vakariņas trūcīgajiem Muslimiem.

5. Hadž: Svētceļojums uz Meku

Hadž ir Svētceļojums, kurš notiek Islāmiskā Mēness kalendāra divpadsmitajā, pēdējā, mēnesī, kurš saucas Dhu al-Hidžā un kurā Svētceļinieki dodas uz svēto pilsētu Meku:

Ikviena Muslima, kurš ir fiziski un finansiāli spējīgs, pienākums ir veikt Svētceļojumu uz Meku vismaz reizi savā dzīvē.

Svētceļojums uz Meku jāveic gan vīriešiem gan sievietēm. Pēc tam kad Muslims vai Muslima veikuši ceļojumu uz Meku, viņi iegūst goda nosaukumu Hadži/ Hadža (tas kurš veicis Svētceļojumu uz Meku.)

Kad svētceļotāji atrodas 10 kilometru attālumā no Mekas, viņiem jāapģērbjas Ihrām apģērbā, kurš sastāv no diviem baltiem drānas gabaliem.

Hadž galvenās tradīcijas ir apiešana apkārt Kābai (Kubam) 7 reizes, to sauc arī par Tavāf (apiešanu), pieskaršanās Melnajam Akmenim, staigāšana 7 reizes starp diviem nelieliem pauguriem – Safā kalnu un Marvā kalnu, kuru sauc par Saī, un simboliskas Šaitana nomētāšanas ar akmeņiem (ramī al-džamarāt), Minas pilsētā, uz austrumiem no Mekas.

Svētceļojums jeb Hadž ir augstu novērtēts Muslimu kopienā. Islāma skolotāji saka ka Hadž veikšanai vajadzētu būt padevības Allāham izpausmei, nevis sociālā stavokļa apliecinājumam.

Ticīgajam vajadzētu būt pašapzinīgam un uzmanīgi pārbaudīt savus nodomus un motivācijas Svētceļojuma veikšanai. Tam vajadzētu būt virzošajam spēkam lai pastāvīgi tiektos uz sevis pilnveidošanu, attīrīšanos un tuvību Allāham.

Svētceļojums, kurš nav veikts Dhu al-Hidžā mēnesī, bet kādā citā laikā, saucas Umrā, un tas nav obligāts, tomēr ir ļoti ieteicams.