Category:

Tahāvī Ticības Apliecība | al-Aqīdah al-Ṭaḥāwīyah

Allāha, Labā un Žēlsirdīgā vārdā, kura palīdzību mēs meklējam.

Lai visa slava Allāham, pasauļu Valdniekam!

Šis ir Ahl al-Sunnah wal Jamā’ah (“Sunna un Kopiena”, Sunnītu ticības) skaidrs izklāsts, kuru veicis  Abū Džafars al-Tahāvī (lai Allāha žēlastība viņam) sakaņā ar to ko mācījuši reliģijas juristi:

- Abū Hanīfā al Numan ibn Thābit al-Kūfī,
- Abū Yūsuf Yakūb ibn Ibrāhīm al-Anšāri un
- Abū Abd Allāh Muhameds ibn al-Hasan al-Šaibānī,

lai Allāhs ir mierā ar viņiem visiem.

Tas aptver viņu uzskatus par reliģijas pamatiem, uz kuriem viņi pamato savu pielūgsmi pasauļu Valdniekam.

Imāms Abū Hanīfā uzskatīja un abi pārējie iepriekš minētie Imāmi, lai Allāhs viņiem žēlsirdīgs, arī apliecinājuši, saskaņā ar viņu teikto, sekojošo:

Mēs sakām, ticot Allāha vienīgumam, ar Allāha palīdzību, ka:

1. Allāhs ir Viens, bez palīgiem.

2. Viņam nekas nav līdzīgs.

3. Viņu nekas nevar ietekmēt.

4. Nekas nav pielūgšanas vērts izņemot Viņu.

5. Viņš ir vienmēr pastāvējis, bez iesākuma.

6. Viņš ir mūžīgs, bez nobeiguma.

7. Viņš nekad nepazudīs un neizbeigsies.

8. Nekas nenotiek bez Viņa gribas.

9. Iztēle nekad nevar Viņu pilnībā iedomāties.
Saprašana nekad nevar Viņu pilnībā aptvert.

10. Viņš nav līdzīgs nevienai radītai esamībai.

11. Viņš ir dzīvs un nekad nemirst, vienmēr darbojas un nekad neguļ.

12. Viņš rada bez nepieciešamības radīt un Viņš uztur savu radīto bez piepūles.

13. Viņš izraisa nāvi bez bailēm par sekām, un viņš atdzīvina bez grūtībām.

14. Viņš ar Savām pārlaicīgajām īpašībām ir pastāvējis pirms Savas radības, ar tām pašām īpašībām viņš paliek vienmēr, Viņa īpašības nemainās Viņa radīšanas rezultātā.

15. Kāds Viņš bija pirms radīšanas, pazīstams ar savām īpašībām, tāds Viņš paliks vienmēr, aprakstīts ar tām.

16. Viņu sauc par “Radītāju” ne tāpēc ka Viņš radīja radību,
un par “Veidotāju” sauc arī ne tāpēc ka Viņš to veidoja.

17. Viņam piemīt Valdnieka īpašība bez nepieciešamības Valdīt pār kaut ko,
un Radītāja īpašība bez nepieciešamības kaut ko Radīt.

18. Tāpat kā Viņš atdzīvina mirušos pēc to dzīves laika,
viņš spēja Atdzīvināt jau pirms Viņš to izdarīja.
Līdzīgi, viņš bija “Radītājs” jau pirms Viņš tos radīja.

19. Tā tas ir, jo Viņam ir vara pār visām lietām, un visām lietām Viņu vajag. Ikviena lieta Viņam ir viegli paveicama. Viņam neko nevajag, jo “nekas nav līdzīgs Viņam, un Viņš ir Dzirde un Redze.” (al-Shura 42:11)

20. Viņš radīja radību ar savām zināšanām.

21. Viņš lēma likteņus radītajam.

22. Viņš noteica dzīves ilgumu.

23. Viņam nekas nepalika apslēpts jau pirms Viņš tos radīja.
Viņš zināja ko viņi darīs pirms Viņš tos radīja.

24. Viņš pavēlēja tiem paklausīt Viņu un Viņš aizliedza tiem nepaklausīt Viņu.

25. Viss kas notiek ir pēc Viņa nodoma un gribas. Viņa griba ir vienmēr piepildīta.

26.  Kalpu griba ir tikai ko Viņš grib priekš tiem.
Ko vien Viņš grib priekš tiem, tas notiek,
un ko vien Viņš negrib priekš tiem, tas nenotiek.

27. Viņš vada un aizstāv un sargā no ļauna, ko vien viņš grib savā žēlastībā;
Un Viņš aizved maldos tos kurus Viņš grib, Viņš pazemo tos un Viņš taisnīgi tiesā.

28. Visi dzīvo tā un citādi pēc Viņa gribas, pēc Viņa žēlastības un Viņa taisnīguma.

29. Viņš ir Visaugstākais, bez vienlīdzīgiem vai palīgiem.

30. Neviens nespēj aizkavēt Viņa lēmumu, atcelt Viņa spriedumu vai pretoties Viņa pavēlei.

31. Mēs ticam tam visam. Mēs esam pārliecināti ka tas viss ir no Viņa.

32. Mēs ticam ka Muhameds, lai miers un svētības viņam, ir Viņa izvēlētais kalps, Viņa izvēlētais pravietis un Viņa vēstnesis, ar kuru Viņš ir ļoti apmierināts.

33. Un mēs ticam ka viņš ir Pēdējais no Praviešiem.

34. Un viņš ir visu dievbijīgo paraugs un pats godājamākais no visiem vēstnešiem un pasauļu Valdnieka iemīļotais.

35. Ikviena pravietības pasludināšana pēc viņa ir meli un krāpšana.

36. Viņš ir sūtīts pie visa džinu un cilvēku kopuma ar patiesību, vadību, gaismu un skaidrību.

37. Kurāns ir Allāha runa. Tā iesākumā nāca no Viņa, bez maldiem Viņa runā. Viņš sūtīja to lejup pie Sava vēstneša kā Atklāsmi.

38. Ticīgie pieņēma to no Pravieša kā Patiesību. Viņi ir pārliecināti ka tā ir Visaugstākā Allāha runa esamībā. Allāha runa ir neradīta, ne tāda kā radīto runa.

39. Tie kas to dzird un iedomājas ka tā ir cilvēka runa ir krituši neticībā.

40. Allāhs tādu ir vainojis, apsūdzejis un draudējis tam ar Uguni, kad Visaugstākais teica: “Es dedzināšu to Ugunī,” (74:26).

41. Kad Allāhs draud ar Uguni tiem kuri teica: “Tā ir tikai cilvēka runa,” (74:25), mēs zinām ar pārliecību ka tā ir runa no cilvēku Radītāja un tā nav līdzīga cilvēku runai.

42. Tie kuri apraksta Allāhu ar cilvēku īpašībām ir krituši neticībā.

43. Tie kuri to saprot būs uzmanīgi un atturīgi pret to ko teikuši neticīgie. Viņi zina ka Allāha īpašības nav tādas kā cilvēcisko būtņu īpašības.

44. Paradīzes cilvēku Allāha redzējums ir patiess, bez visa aptveršanas un bez maldiem. Kā teikts mūsu Valdnieka Gramatā: “Sejas tajā Dienā būs starojošas, skatoties uz Valdnieku,” (75:22-3).

45. Izskaidrojums tam ir kā Visaugstākais Allāhs ir paredzējis un zina.

46. Viss kas stāstīts par šo, drošticamos Hadīsos no Allāha Vēstneša, lai miers un svētības viņam, un viņa Līdzgaitniekiem, lai Allāha miers viņiem visiem, ir tā kā viņi teica, un nozīmē to ko Allāhs vēlējās pateikt.

47. Mēs nemēģinam to interpretēt saskaņā ar saviem viedokļiem un neļaujam savai iztēlei tos ietērpt savas iedomās.

48. Jo neviens nav drošs par savu reliģiju izņemot tos, kuri pilnībā pakļauj sevi Visvarenajam Allāham un Viņa vēstnesim, lai miers un svētības viņam, un kuri uztic zināšanas, kuras liekas neskaidras, tam kurš zina to jēgu.

49. Islāma pamati cilvēkā nav stipri, ja tie nebalstās paklausībā un padevībā Allāham.

50. Tāpēc tie kuri ilgojas pēc zināšanām par to, kas no viņiem ir slēpts, un kuri nav apmierināti ar savas saprašanas robežām, būs šķirti no tīras vienotības, skaidras saprašanas un pareizas ticības, paši dēļ savas alkatības,

pēc tam viņi svaidīsies starp neticību un ticību, apstiprinājumu un noliegumu, pieņemšanu un noraidīšanu, šaubu pilni un bezmērķīgi, apjukuši un savādi, tie nav ne patiesi ticīgie, ne ietiepīgi noliedzēji.

51. Ticība Allāha vaiga redzējumam Paradīzē ir aplams, ja tie iedomājas to kā iztēles augli, vai interpretē to kā uztveres īpatnību.

52. Tāpēc pareizā interpretācija šim redzējumam un, patiesi, visām smalkajām parādībām, kuras saistītas ar Valdnieka pasauli, ir atteikšanās no to interpretēšanas un stipra padevības ievērošana. Uz to ir balstīta Vēstnešu reliģija un praviešu Augstākie Likumi.

53. Tie, kuri nesargā sevi no Allāha īpašību noliegšanas vai Allāha pielīdzināšanas kaut kam citam, ir nomaldījušies un nav pareizi sapratuši Allāha transcendenci (pāri visam esamību)

54. Jo, patiesi,  mūsu Visvarenais Valdnieks ir aprakstīts ar Vienīguma un pilnīgas unikalitātes īpašībām. Viņam nepiemīt nevienas radītās būtnes īpašības.

55. Viņš ir Visaugstākais, pāri visiem ierobežojumiem, malām, balstiem, daļām vai instrumentiem.

56. Viņu neierobežo seši virzieni kā pārējās radītās lietas.

57. “Mirādž” – (Pravieša pacelšanās debesīs un tām pāri) ir patiesība.

58. Pravietis, lai miers un svētības viņam, naktī fiziski pacēlās, nomodā būdams, uz Debesīm un no turienes – kur vien Allāhs to vēlējās – debesu tālēs.

Allāhs pagodināja viņu ar to ko vēlējās un atklāja viņam to ko Viņš vēlējās, “Un viņa prāts nespēja iztēloties to ko viņš redzēja,” (al-Najm 53:11). Un Allāhs svētīja viņu un dāvāja mieru, gan šajā pasaulē, gan nākamajā.

59. Baseins (al-ḥawḍ), ar kuru Allāhs Visaugstākais viņu pagodināja, lai veldzētu slāpes viņa kopienai, ir patiess.

60. Aizbildnība (al-shifā’ah), kuru Allāhs Pravietim dāvājis, ir patiesa, kā stāstīts Hadīsos.

61. Derība kuru Allāhs Visaugstākais slēdza ar Ādamu, lai miers un svētības viņam, un viņa dzimtu ir patiesa.

62. Allāhs Visaugstākais vienmēr ir zinājis skaitu tiem kuri ieies Paradīzē un skaitu tiem kuri ieies Elles Ugunī, kā vienreiz sadalīts. Šis skaits ne palielināsies ne samazināsies.

63. Līdzīgi tam ar cilvēku darbiem, jo viņš zina viņus un ko kurš darīs.

64. Ikviens cilvēks ir sagatavots darīt to, kam viņš bija radīts.

65. Darbi tiek vērtēti kādi tie ir dzīves beigās.

66. Tie kuri tiks izglābti, tiks izglābti saskaņā ar Allāha lēmumu,
un tie kas tiks nosodīti, būs nosodīti saskaņā ar Allāha lēmumu.

67. Nolemtības pamats ir ka tas ir Allāha Visaugstākā noslēpums viņa radīšanā. Tas netika atklāts ne eņģelim Viņa tuvumā, ne pravietim kuru viņš sūtīja.

68. Iedziļināties un mēģināt izdibināt to ir zaudējumu cēlonis, ceļš uz atkrišanu un pārkāpuma stāvoklis.

69. Tāpēc uzmanieties un ievērojiet visu piesardzību, lai neprātuļotu, neiedomātos un nešaubītos par šo lietu, jo Allāhs Visaugstākais ir noslēpis nolemtības zināšanu no savām radībām, un ir aizliedzis viņam to iekārot, kā Visaugstākais saka Savā Grāmatā:  “Viņam nejautās par to ko Viņš dara, bet viņiem tiks jautāts,” (21:23).

Tas kurš jautā, kāpēc Viņš dara kaut ko, ir noraidījis Grāmatas spriedumu, un tas kas noraida Grāmatas spriedumu ir no neticīgajiem.

70. The above is a summary of what one with an illuminated heart among those protected of Allah needs. And this is the rank of those deeply rooted in knowledge.

Šis ir apkopojums par to kas nepieciešams tiem ar apgaismotām sirdīm starp Allāha Visaugstākā sabiedrotajiem. Šī ir pamācība tiem kuri balstās zināšanās.

71. Jo zināšanas ir divu veidu radītajā pasaulē: pieejamās zināšanas un nepieejamās zināšanas:

Noliegt pieejamās zināšanas ir neticība, un pasludināt par zināmām nepieejamās zināšanas ir neticība. Ticību apliecina tikai pieņemot pieejamās zināšanas un atmetot nepieejamo zināšanu meklēšanu.

72. Mēs ticam Saglabātajai Plāksnei (al-lawḥ al-maḥfūẓ), Spalvai, un visam kas uz tās rakstīts.

73. Ja visa radība apvienotos pret kaut ko, kam Allāhs Visaugstākais bija nolēmis būt, un viņi mēģinātu panākt lai tā nebūtu, viņiem nebūtu varas to paveikt.

Ja viņi visi apvienotos pret kaut ko, kam Allāhs nav nolēmis būt, un viņi mēģinātu to padarīt esošu,  viņiem nebūtu varas to paveikt.

74. Spalva jau nožuvusi, aprakstot visu kas notiks līdz Augšāmcelšanās Dienai.

75. Lai ko kāds palaidis garām, tas to nekad nebūtu saņēmis.
Lai ko kāds saņēmis, tas nekad to nepalaistu garām.

76. Kalpam jāzina ka Allāha plāns par visu kas pastāv Viņa radībā ir jau pabeigts.

77. Viņš visu ir izsvēris ar precīzu mēru, spriedumu un galīgumu. Un nav nekā, ne debesīs ne uz zemes, kas varētu tur ko samazināt vai atņemt vai atcelt, ne mainīt, ne novērst ne pārvērst ne pievienot.

78. Un nekas nevar parādīties esamībā, kā vien ja Viņš to ir radījis. Un šī radīšanā ir skaista un pilnīga.

79. Augstāk izklāstītais ir ticības mācības neatņemama daļa un izziņas svarīgs elements, kas apliecina ka Allāhs ir viens un ir valdnieks, kā Allāhs Visaugstākais teicis Savā Grāmatā:  “Viņš radīja visas lietas un izsvēra tās ar precīzu mēru,” (25:2). Un Visaugstākais teica, “Allāha pavēle ir galīgais lēmums,” (33:38).

80. Tāpēc bēdas tam, kura sirds pretojas nolemtībai. Tāds ir izgājis uz maldu ceļa, izmeklējot Neredzamo, tā noslēpumus un slēptās puses. Viņš kļūs par grēcīgu meli dēļ sava teiktā.

81. Tronis (al-arš) un Kājsoliņš (al-kursī) ir patiesi.

82. Tomēr Viņš ir neatkarīgs no Troņa un tā kas zem tā.

83. Viņš aptver un pārspēj visas lietas un arī to kas virs Troņa.

84. Un tie ko Viņš radījis nav spējīgi Viņu aptvert.

85. Mēs ar ticību, pieņemšanu un padevību Allāham sakām, ka Allāhs bija pieņēmis Ibrāhīmu, lai miers viņam, kā tuvu draugu un ka Viņš runāja tieši ar Mozu, lai miers viņam.

86. Mēs ticam eņģeļiem, praviešiem un grāmatām, kuras atklātas vēstnešiem. Mēs apliecinām, ka tās visas bija balstītas skaidrā patiesībā.

87. Mēs saucam cilvēkus, kuri lūdzas ar skatu uz Meku (ahl al-kiblā), par “Muslimiem” un “Ticīgajiem” tik ilgi kamēr viņi paliek pie tā ko atklāja Pravietis, lai miers un svētības viņam, atzīstot un apstiprinot kā patiesu visu ko viņš teica un ziņoja.

88. Mēs nerunājam iedomīgi par Allāhu un nestrīdamies par Allāha reliģiju.

89. Mēs nestrīdamies par Kurānu. Mēs apliecinam ka tā ir pasauļu Valdnieka runa, sūtīta ar Uzticamu Garu (Eņģeli Gabrielu), kurš mācīja to vēstnešu vadonim, Muhamedam, lai Allāhs svētī viņu un viņa ģimeni un visus viņa Līdzgaitniekus un dāvā tiem mieru.

90. Tā ir Allāha Visaugstākā runa un nekādā veidā nav līdzīga radību runai. Mēs nesakām ka tā ir radīta.

91. Un mēs neceļam iebildumus Muslimu vairākumam.

92. Mēs neekskomunicējam nevienu kurš lūdzas ar skatu uz Meku dēļ grēka, kamēr vien viņš neapgalvo ka tas ir likumīga darbība.

93. Un mēs nesakām ka grēki nekaitē viņu ticībai, kuri tos veic.

94. Mēs ceram ka Allāhs apžēlos labā darītājus no ticīgajiem un pieņems tos Paradīzē pēc Savas žēlastības. Mēs nevaram viņiem to apsolīt un mēs nevaram apliecināt ka viņi būs Paradīzē. Mēs lūdzam piedošanu par grēciniekiem, mēs baiļojamies par viņiem, bet mēs nezaudējam cerību par viņiem.

95. Apsolījums vai Bezcerība (ieiet Paradīzē) – abas attālina no Islāma reliģijas. Patiesības ceļš Mekas cilvēkiem ir pa vidu abām galējībām.

96. Neviens kalps neatstāj ticību, izņemot atsakoties no tā kas viņu atveda pie ticības.

97. Ticība sastāv no apliecinājuma ar mēli un pieņemšanas sirdī.

98. Un viss kas ir atklāts Kurānā un viss kas ir droši nācis no Pravieša par Likumiem un to skaidrojumu ir patiess.

99. Ticība ir viena patiesībā un visi ticīgie pēc būtības ir vienādi, bet atšķiras viņi pēc savas dievbijības Allāha priekšā, pēc pretošanās iekārēm un pieturēšanās tam kas patīk Allāham vislabāk.

100. Visi ticīgie ir Visžēlsirdīgākā Draugi un vistuvākie Allāham ir tie kuri ir vispaklausīgākie un tie kuri visvairāk seko Kurānam.

101. Ticība ir pārliecība par Allāhu, Viņa eņģeļiem, Viņa vēstnešiem, Pastaro Dienu, augšāmcelšanos pēc nāves un to, ka Nolemtais, gan labais gan ļaunais, gan prieki gan bēdas, ir no Allāha Visaugstākā.

102. Mēs ticam tam visam.

103. Mēs neatsakāmies ne no viena no vēstnešiem, un mēs apliecinam viņus visus kā patiesus ar visu viņu vēstījumu.

104. Tie no Muhameda, lai miers un svētības viņam, Kopienas, kuri paveikuši Smagus Grēkus, nepaliks Elles Ugunī uz mūžīgiem laikiem, ja viņi ir miruši un nonākuši pie Allāha kā zinoši ticīgie, apstiprinot Viņa vienīgumu, pat ja viņi nav noželojuši savus grēkus.

105. Pār viņiem nāks Viņa griba un lēmums:

Ja būs Viņa griba, Viņš piedos tiem un apžēlos viņus ar savu žēlastību, kā teikts Viņa Grāmatā kur Viņš teic: „Protams, Allāhs nepiedod ja palīgus Viņam pieraksta, bet piedod daudzus mazākus grēkus kam vien Viņš vēlas,” (al-Nisa 4:116).

Un, ja būs Viņa griba, Viņš sodīs tos Elles Ugunīs pēc sava taisnīguma un tad izvilks tos ārā pēc Savas žēlastības, un pēc aizbildnības no tiem kam tas dots no Viņa paklausīgajiem kalpiem, un tad nosūtīs viņus uz Paradīzi.

106. Tā tas ir, jo Allāhs ir Aizstāvis tiem kuri atzīst Viņu. Viņš neizturēsies pret viņiem abās pasaulēs tāpat kā Viņš izturas pret tiem kas noliedz Viņu, kuri ir bez Viņa vadības un ir atteikušies no Viņa aizstāvības.

Ak, Allāh, Islāma un muslimu Aizstāvi; nostiprini mūs Islāmā līdz dienai kad mēs sastapsim Tevi!

107. Mēs uzskatām par pieļaujamu kopienas lūgšanu aiz jebkura Imāma, kas lūdzas ar seju pret Meku, vienalga, vai dievbijīga vai grēcīga, un mēs lūdzamies par tiem kuri miruši.

108. Mēs nesūtām nevienu uz Paradīzi vai Elli un neapsūdzam nevienu par Neticīgajiem, Elkdievjiem vai Liekuļiem, kamēr vien viņi atklāti nedemonstrē kādu no šiem.

Mēs atstājam viņu iekšējos noslēpumus Allāham Visaugstākajam.

109. Mēs neceļam zobenu ne pret vienu no Muhameda, lai miers un svētības viņam, Kopienas, ja vien tāda nav likumīga pavēle.

110. Mēs neatļaujam sacelties pret mūsu vadoņiem, vai tiem kuri atbild par sabiedriskām lietām, pat ja viņi ir netaisnīgi. Mēs arī nelūdzam ļaunu priekš viņiem, un neatsakāmies padevīgi paklausīt tiem.

Mēs uzskatām ka mūsu sabiedriskais pienākums pret viņiem ir daļa no mūsu paklausības Allāham Visaugstākajam, un tāpēc mums likumīgi saistošs, kamēr vien viņi nepavēl nepaklausīt Allāham.

Mēs lūdzamies par viņu tikumību un lūdzam lai Allāhs tos apžēlo.

111. Mēs sekojam Sunnai un skolotāju Vairākumam.

Mēs izvairāmies no dīvainiem viedokļiem, disharmonijas un sadalītības.

112. Mēs mīlam taisnīgus un uzticamus cilvēkus, un neieredzam tos kas ir netaisnīgi vai nodevēji.

113. Lietās, kuras ir neskaidras mums, mēs sakām: „Allāhs zina labāk.”

114. Mēs ticam ka noslaucīt ādas zeķes (mazgājoties) ir atļauts  gan mājās gan ceļojumā, kā stāstīts daudzos Hadīsos.

115. Hadž (Svētceļojums) un Džihāds (dienests ceļā pie Allāha) – ir ilgstoši pienākumi likumīgu Muslimu valdnieku, vienalga, dievbijīgu vai grēcinieku, vadībā līdz Pēdējā Stunda pienāks. Nekas nevar tos atcelt vai atsaukt.

116. Mēs ticam debesu eņģeļiem-rakstvežiem, kurus Allāhs ir iecēlis kā aizbildņus pār mums.

117. Mēs ticam Nāves Eņģelim, kurš atbild par visu pasaules dvēseļu aizvešanu.

118. Mēs ticam sodam kapā, tiem kuri to pelnījuši.

119. Mēs ticam ka aizgājējus kapā izjautās divi eņģeļi – Munkars un Nakīrs – par viņu Valdnieku, viņu reliģiju un viņu pravieti, kā sacīts Hadīsos no Allāha Vēstneša, lai miers un svētības viņam, un no Līdzgaitniekiem, lai Allāhs mierā ar viņiem visiem.

120. Kaps ir vai nu augļu dārzs no Paradīzes dārziem, vai arī bedre no Elles bedrēm.

121. Mēs ticam mirušo augšāmcelšanai, atalgojumam par darbiem Tiesas Dienā, (visu darbu) uzrādīšanai, atbildībai, citēšanai no Dzīvības Grāmatas (ar visiem pierakstiem), balvai, sodam un Tiltam (al-ṣiraṭ) (pāri Elles Ugunij).

122. Mēs ticam Svariem (al-mīzan), kuros Muslimu darbi, gan labie gan sliktie, gan paklausīgie gan nepaklausīgie, tiks svērti.

123. Paradīze un Elle ir radītas pasaules, kuras nekad nepazudīs un neizbeigsies.

124. Mēs ticam, ka Allāhs Visaugstākais, radīja Paradīzi un Elli pirms visa pārējā. Viņš tad radīja iemītniekus tiem abiem.

Viņš uzņem Paradīzē ko vien Viņš vēlas, pēc savas žēlastības, un Viņš nolemj Ellei ko vien Viņš vēlas, pēc Sava taisnīguma.

125. Ikviens rīkojas saskaņā ar to kam ir lemts un virzās uz mērķi kuram ir radīts.

126. Labais un Ļaunais ir abi jau iepriekš nolemti cilvēkiem.

127. Nosacījumi (no augšas), kurus darbībai vajag lai tā notiktu, nevar tikt pierakstīti radītai būtnei. Šie Nosacījumi ir vienlaicīgi ar pašu darbību.

Tādus Nosacījumus, kuru rezultāts ir darbība, veido veselība, spējas, būt spējīgam darboties un lai būtu nepieciešamie līdzekļi; šie nosacījumi ir cilvēkam dot jau pirms darbības.

Tie ir šāda veida nosacījumi uz kuriem likumīgie un morālie pienākumi balstās, un tie ir par kuriem Allāhs Visaugstākais teicis: „Allāhs neprasa ne no viena pāri viņa spējām,” (al-Baqara 2:286).

128. Cilvēku darbi ir Allāha radīti, bet cilvēku uzkrājums.

129. Allāhs Visaugstākais prasa no cilvēkiem tikai to, ko viņi spējīgi darīt, un cilvēki ir spējīgi darīt tikai to, ko Viņš tiem uzlicis darīt. Šis ir skaidrojums frāzei: „Nav varas un spēka kā vien no Allāha.”

130. Mēs apgalvojam, ka neviens nav spējīgs izplānot, izpildīt vai izvairīties no nepaklausības Allāham, kā vien pēc Allāha nolemtības, un mēs tāpat apgalvojam ka nevienam nav spējas uzsākt paklausību Allāham un būt tajā stingri, kā vien pēc Allāha Visaugstākā nolemtības.

131. Viss notiek saskaņā ar Allāha gribu, pavēli un plānu.

132. Viņa griba pārspēj visas citas gribas un Viņa pavēle pārspēj visus citus nodomus.

133. Viņš dara ko Viņš vēlas, bet Viņš nekad nav netaisnīgs.

134. Viņš ir Visaugstākais Savā tīrībā, pāri visam ļaunumam un ciešanām; Viņš ir augstu pāri visiem trūkumiem un nepilnībām. „Viņam nejautās par to ko Viņš dara, bet viņiem tiks jautāts,” (al-Anbiya 21:23)”

135. Dzīvo lūgšanas un ziedojumi par mirušajiem palīdz tiem.

136. Allāhs Visaugstākais atbild uz lūgšanām un piepilda ilgas.

137. Viņš kontrolē visu un Viņu nekas nekontrolē.

138. Nekas nevar būt neatkarīgs no Allāha, pat ne acu mirkli, un tie kas iedomājas sevi neatkarīgus no Allāha, kaut vai uz acu mirkli, ir zaimotāji un būs starp nosodītajiem.

139. Allāham ir dusmas un prieks, bet ne kā radītajām būtnēm.

140. Mēs apgalvojam ka mēs mīlam Allāha Vēstneša, lai miers un svētības viņam, Līdzgaitniekus. Mēs tomēr neejam galējībās savā mīlestībā pret viņiem; mēs arī neatsakāmies ne no viena no viņiem. Mēs neieredzam tos kuri nicina viņus. Mēs runājam tikai labu par viņiem. Mēs mīlam tos kā daļu no reliģijas, ticības un garīgās izcilības. Tāpat, viņu ienīšanu mēs uzskatām par zaimošanu, sodību, liekulību un pārkāpumu.

141. Mēs apgalvojam ka Kalifāts, pēc Allāha Vēstneša, lai miers un svētības viņam, aiziešanas, vispirms pārgāja pie Abū Bakra al-Siddīka, saskaņā ar viņa nopelniem un pārākumu pār visu Muslimu Kopienu; tad pie Umara ibn al-Hattāba; tad pie Utmāna ibn Affāna un tad pie Alī ibn Abi Tāliba; lai Allāha miers ar viņiem visiem. Viņi ir Tikumīgie Kalifi un Iedvesmotie vadoņi, kuri valdīja ar tikumību un pēc noteiktā likuma.

142. Mēs apliecinam ka tie 10, kurus Allāha Vēstnesis, lai miers un svētības viņam, bija nosaucis un pasludinājis ka viņi būs Paradīzē, ir Paradīzē, un viņa teiktais ir patiesība.

Šie 10 ir:

Abū Bakrs, Umars, Utmāns, Alī, Talhā, Al-Zubairs, Sads, Saīds, Abdur-Rahmāns ibn Aufs, un Abū Ubaidā ibn Al-Džarrā, kura tituls bija Aizbildnis savai kopienai, lai Allāha miers ar viņiem visiem.

143. Katrs kurš runā labu par Allāha Vēstneša, lai miers un svētības viņam, Līdzgaitniekiem un viņa tikumīgajām sievām un tīrajiem pēcnācējiem, ir brīvs no liekulības.

144. Dievbijīgie skolotāji no Priekštečiem, Līdzgaitnieki, lai Allāha miers ar viņiem, un tie kuri bija tūlīt aiz viņiem un tie kas nāca pēc tiem; tikumībā pilnīgie, Hadīsu stāstītāji, likumdošanas speciālisti un teoloģijas zinātāji – viņus jāpiemin vislabākā veidā, un tas kas runā slikti par tiem ir nomaldījies no pareizā ceļa.

145. Mēs neminam kādu no svētajiem vīriem pirms Praviešiem, bet apliecinam, ka viens Pravietis ir labāks par visiem svētajiem.

146. Mēs ticam svēto brīnumiem, kuri ir atstāstīti mums un pārbaudīti no uzticamiem avotiem.

147. Mēs ticam Laiku Beigu zīmēm, tajā skaitā par Dadžala, jeb Anti-Kristus, parādīšanos, par Jēzus, Marijas dēla, parādīšanos no debesīm, un mēs arī ticam ka saule ausīs no rietumiem, un ka parādīsies Zvērs no Zemes tam noteiktajā vietā.

148. Mēs atsakāmies no pareģotāju un zīlnieku teiktā.

149. Mēs tāpat noraidām ikvienu, kurš saka kaut ko pretēji Grāmatai, Sunnai un kopienas zinātnieku lēmumam.

150. Mēs ticam ka Islāma lielākajai grupai ir taisnība un patiesība un ka šķelšanās ir novirze un ceļš uz pazušanu.

151. Allāha reliģija debesīs un uz zemes ir tikai viena, un šī reliģija ir Islāms (padevība), kā Allāhs Visaugstākais saka: „Patiesi, vienīgā reliģija no Allāha ir Islāms,” (Al Imran 3: 19). Un Visaugstākais saka arī: „ja kāds meklē tādu reliģiju kura nav Islāms, tas netiks pieņemts no viņa,” (Al Imrān 3:85). Un visbeidzot, Viņš saka: „Es esmu apmierināts ar Islāmu kā jūsu reliģiju,” (al-Maida 5: 3)

152. Islāms ir vidū starp pārmērību (ekstrēmismu) un nolaidību.

153. Un vidū starp Allāha īpašību pielīdzināšanu radītajam un Allāha īpašību noraidīšanu.

154. Un vidū starp nolemtību un brīvo gribu.

155. Un tas ir vidū starp glābšanas apsolījumu un izmisumu.

156. Tāda ir mūsu reliģija un ticība, gan ārēji gan iekšēji, un mēs atsakāmies Allāha priekšā no tiem kuri pretojas tam ko mēs esam pieminējuši un padarījuši skaidru.

157. Mēs lūdzam Allāhu nostiprināt mūsu ticību un apzīmogot mūsu dzīves ar to, un pasargāt mūs no aplamībām, dīvainiem sektantiskiem viedokļiem un  aplamām mācībām,

- tādām kā tās kuras pielīdzina Allāhu radībai (al-Mushabbihah),
- pārmērīgajiem racionālistiem (al-Mu’tazilah),
- tiem kuri noliedz Allāha īpašības (al-Jahmīyah),
- fatālistiem (al-Jabrīyah),
- nolemtības noliedzējiem (al-Qadarīyah)

- un citiem līdzīgiem, kuri pretojās „Sunnai un Kopienai” (Ahl al-Sunnah wal Jamā’ah) un kuri ir saistījuši sevi ar novirzēm un aplamībām. Mēs atsakāmies no viņiem! Mūsu skatījumā viņi ir nogājuši no ceļa un virzās uz iznīcību.

Bet Allāhs zina labāk! No Viņa mēs nākam un pie Viņa atgriezīsimies!