Category:

Imāms al-Tahāvī un Ticības Apliecība

Imāms al-Tahāvī un Ticības Apliecība

1. Kas ir Akīda

Imāma Abū Džafara al-Tahāvī Ticības Apliecība ir sens un autoritatīvs teksts kurš izklāsta Ahl al-Sunnah wal Jamā’ah (“Sunna un Kopiena”, Sunnītu ticības) uzskatus Islāma ticības jautājumos. Jau 1000 gadus tas ir bijis plaši pazīstams un gandrīz neaizvietojams atsauču materials Muslimu ticības jautājumos.

Imāms al-Subki (miris 771AH /1370 CE), pazīstams Šāfī likumdošanas skolotājs, rakstīja, ka tie kuri seko 4-ām Likumdošanas skolām: Hanafītu, Šāfī, Mālikī un Hanbali – ir visi kā viens savā ticība:

 “Viņi visi seko Ahlus Sunnah wal Jamā’ah viedokļiem, Praviešiem un viņu sekotājiem un Skolotāju Vairākumam. Viņi pielūdz Allāhu saskaņā ar Abū al-Hasana al-Ašārī (un Abū Mansūra al-Māturidī) teoloģisko ticību:

Neviens no viņiem nenovirzās no tās, izņemot nelielas grupiņas no Hanafītiem un Šāfī, kuri bija pieņēmuši Racionālistu ticību (al-Mu’tazilah, Mutazila) un tiem no Hanbali kuri bija pieņēmuši Antropomorfismu (al-Mushabbihah). Tomēr Allāhs pasargāja Mālikītus no tādām lietām, jo būtu grūti atrast Mālikī sekotājus kuri nebūtu Ašārī pēc ticības.”

Kopumā, var teikt ka al-Ašārī (un Abū Mansūra al-Māturidī) ticības uzskati apkopoti Imāma Abū Džafara al-Tahāvī Ticības Apliecībā, kuru atbalstījuši dažādu likumdošanas skolu skolotāji un bijuši ar to apmierināti. Tāpēc varam teikt dažādu sektu fanātiķiem – “Studējiet, atmetiet savu fanātismu, atmetiet savus izdomājumus, un sargājiet Islāma reliģiju!” (Imāms Hamza Jusufs)

Tāpat jāpiemin, ka Imāma Tahāvī Ticības Apliecība ir viens no svarīgākajiem teoloģiskajiem tekstiem Māturidī teoloģiskajā tradīcijā, jo Imāms Tahāvī to pārstāsta no Imāma Abū Hanīfas, lai Allāha žēlastība viņam - viena no galvenajiem Māturidī Teoloģiskās Metodoloģijas pamatlicējiem.

Imāma al-Tahāvī atšķirība no Imāma al-Māturidī atrodama tikai nedaudzos formulējumos. Māturidī Sistēma atšķīrās ar vēl izteiktāku sintēzi starp Nakl (tradīciju) un Akl (saprātu).

Viņi atzina racionālas domāšanas nepieciešamību, lai pareizi saprastu atklāsmes tekstus un lai pretotos nebeidzamajiem intelektuālajiem oponentiem, kuri mēģināja sēt šaubas ticīgo muslimu sirdīs.

Ilm al-Kalām – teoloģiskās filosofijas zināšanas – bija nepieciešamas cilvēkiem lai pasargātu no maldiem – paši sevi un citus. Šī motivācija nav zudusi arī mūsdienās, un Tahāvī Ticības Apliecība ir ļoti piemērots un saprotams teksts lai tās apgūtu.

2. Imāma al-Tahāvī Biogrāfija

Imāms Abū Džafars Ahmeds ibn Muhameds al-Tahāvī ir dzimis 229 Pēc Hidžras (PH; jeb 843 MĒ) un dzīvojis līdz 321 PH (933 MĒ). Viņš ieguvis Tahāvī vārdu no sava dzimtā Tahā ciema Ēģiptē. Viņa senči esot nākuši no Jemenas, kuri pārcēlušies uz Ēģipti pēc tam kad tā kļuva par Kalifāta daļu.

Imāms Tahāvī ir viena no pazīstamakajām autoritātēm Islāma pasaulē Hadīsu un Likumdošanas (Fikh) jautājumos. Viņš dzīvoja laikā kad mācīja un praktizēja daudzi četru Islāmiskās Likumdošanas pamatlicēju Imāmu tiešie un netiešie skolnieki un sekotāji. Tas bija liela uzplaukuma laiks Hadīsu un Fikh studijās, un Imāms Tahāvī studēja un mācījās no daudziem sava laikmeta izcilākajiem Islāma skolotājiem.

Nākamā Imāma Tahāvī pirmā skolotāja bija viņa māte: viņa bija ļoti zinoša un bija mācījusies pie paša Imāma Šāfī, (lai Allāha žēlastība viņam). Viņas brālis bija Imāms al-Muzānī, viens no labākajiem Imāma Šāfī studentiem un viens no vadošajiem Šāfī jurisprudences mācītājiem Ēģiptē.

Nebija pārsteigums, ka tādu cilvēku vidē Imāms Tahāvī sāka apgūt reliģiskās zināšanas jau bērnībā. Viņš jau bērnībā iemācījās no galvas visu Kurānu un apmeklēja sava tēvoča, un vēlāk citu skolotāju, lekcijas.

Tomēr vēlāk viņš sāka mācīties Hanafītu Fikhu pie šeiha Abū Džafāra Ahmeda ibn Abī Imrāna, kurš vēlāk kļuva arī par Ēģiptes galveno Kādī (tiesnesi) 270/883 gadā:

Tā, pamazām, Imāmam Tahāvī radās aizvien lielāka interese par Imāma Abū Hanīfas darbiem, un tas noveda pie viņa pievienošanās Hanafītu Islāmiskās likumdošanas tradīcijai.

268 (882) gadā al-Tahāvī devās uz Sīriju lai turpinātu Hanafītu Fikha studijas pie Kādī Abū Hazima  Abdul-Hamida bin Džafara, kurš tajā laikā bija arī Sīrijas galvenais tiesnesis.

Tāpat viņš bija pierakstījis Hadīsus no ļoti daudziem šeihiem, jo īpaši tiem kuri ieradās Ēģiptē. Viņam arī pašam bija daudz skolnieku.

Imāms al-Tahāvī bija arī autors ļoti daudzām grāmatām Islāma zinātnēs, tajā skaitā vairākiem enciklopēdiskiem darbiem, no kurām, diemžēl, tikai dažas ir saglabājušās.

Imāms al-Tahāvī, tāpat kā Imāms al-Māturidī (Abū Mansūrs ibn Muhameds al-Māturidī no Samarkandas, Uzbekijā) – bija Imāma Abū Hanīfas sekotājs gan Jurisprudencē gan tāpat Teoloģijā.

3. Teksta Analīze

Šī nelielā teoloģiskā teksta, kuru sarakstījis Imāms Tahāvī, sākotnējais nosaukums bija “Skaidrojums par Tradīciju un Kopienu” jeb “Bayān al-Sunna wa l-Jamāʿa” un tas ir plaši pazīstams kā Tahāvī Ticība (al-Aqīdah al-Ṭaḥāwīyah):

Šīs Ticības nozīmīgums ir tur, ka tā apkopo sevī Imāma Abū Hanīfas, Hanafītu skolas aizsācēja, uzskatus, kas pie mums nonākuši izkaisīti daudzos dažādos darbos un lekcijās.

Imāms Tahāvī nemēģina skaidrot vai interpretēt Imāma Abū Hanīfas uzskatus vai arī atrisināt kādas senas teoloģiskas problēmas, izvirzot kādus jaunus argumentus; Viņa vienīgais mērķis bija sniegt Imāma uzskatu apkopojumu un netieši parādīt, ka tie bija pilnīgā saskaņā ar ortodoksālās, klasiskās skolas tradicionālajiem uzskatiem.

Imāma Tahāvī darbs, kaut neliela izmēra, ir pamata teksts visiem laikiem, uzskaitot visu to kas Muslimam jāzina un kam jātic un kas iekšēji jāsaprot. Var teikt, ka tas māca ticību, gan Ašārī, gan Māturidī, un jo īpaši pēdējo, kura ir ļoti cieši saistīta ar Hanafītu skolu.

Mācības, kuras uzskaitītas šajā darbā, visas ir ņemtas no pilnībā uzticamiem, neapstrīdamiem, reliģijas pirmavotiem, Kurāna un drošticamiem Hadīsiem un Idžmā – Islāma zinātnieku saskaņotiem lēmumiem.

Kā Islāma doktrīnas izklāsts, Tahāvī Ticības Apliecība apkopojusi argumentus, kuri izklāstīti šajos 3 galvenajos avotos: Kurānā, Hadīsos un Islāma zinātnieku lēmumos, kuri nepieciešami skaidras ticības Sunnītu Islāmam iegūšanai un nostiprināšanai. Tāpat minēti arī argumenti kuri noraida dažādu sektu, kuras novirzījušās no Sunnītu Islāma, maldīgos uzskatus.

Tahāvī Ticības Apliecība izklāsta uzskatus par kuriem nebija nesaskaņu ne ticīgo priekšteču (salafu, pirmo 3 paaudžu Muslimu), ne Islāma pasaules lielāko zinātnieku, tādu kā 4 skolu (madhabu) Imāmi, viņu nozīmīgāko mācekļu un citu līdzīgu vidū.

Daudzi citi Islāma skolotāji un zinātnieki sarakstījuši daudzus detalizētus komentārus (šarhus) šim tekstam.