Category:

Ammānas Deklarācija | Kas ir Muslimi

Ammānas Deklarācija | Kas ir Muslimi
(Amman Message)

Ammānas Deklarācija (Amman Message, arābiski رسالة عمان) ir deklarācija, kura aicina uz toleranci un vienotību Muslimu pasaulē.

Vispirms to aizsāka Jordānijas Karalis Abdullāhs II bin al-Huseins, izdodot Vēstījumu Muslimu pasaulei 2004. gada 9-ajā novembrī (jeb 1425 gada 27-ajā Ramadānā pēc Hidžras).

Viņa aicinājumam atsaucās 200 Islāma labākie un atzītākie zinātnieki no vairāk kā 50 valstīm, kuri satikās 2005. gadā, apsprieda tādus svarīgus jautājumus kā:

– ko saukt par Muslimiem,
- vai iespējama ekskomunikācija no Islāma,
- uz kādiem principiem jābalstās izdodot Islāma Reliģiskos Lēmumus (fatvas)

- un izdeva kopēju lēmumu, kurš sastāv no 3 galvenajiem punktiem.

Šiem 200 vadošajiem Islāma zinātniekiem vēlāk savu atbalstu snieguši daudzi citi Islāma skolotāji, līderi un organizācijas.

Ko noteica Ammānas Deklarācija?

Ammānas Deklarācija iesākumā parādījās kā Ramadāna uzruna, kuru nolasīja Šeihs Iz-al-Dīn al-Tamimi, klātesot Jordānijas Karalim Abdullāham II un daudziem Islāma skolotājiem.

Nākamajā gadā, 2005. gada jūlijā, Islāma konferencē sanāca kopā 200 Islāma zinātnieki no vairāk kā 50 valstīm, kuri izdeva Deklarāciju no 3 punktiem, kurus vēlāk nosauca par “Ammānas Deklarācijas 3 Punktiem

Šie Ammānas Deklarācijas 3 Punkti ir:

(1)

Muslimi ir visi kuri seko kādai no:

4 (četrām) Sunnītu skolām (Madhab) Islāma jurisprudencē:

1) Hanafītu,
2) Mālikī,
3) Šāfī vai
4) Hanbali)

vai 2 (divām) Šiītu skolām Islāma jurisprudencē:

5) Džafari
6) Zaidi,

Vai:

7) - Ibādī skolai Islāma jurisprudencē vai
8) - Zāhirī skolai Islāma jurisprudencē.

Pasludināt kādu par atkritēju ir gan neiespējami gan nepieļaujami. Patiesi, cilvēka, viņa vai viņas, asinis, gods un īpašums ir neaizskarami.

Turklāt, saskaņā ar Šeiha Al-Ažāra fatvu, ir gan neiespējami gan nepieļaujami pasludināt par atkritēju kādu kas seko Ašārī ticībai vai kas praktizē īstenu Tasavvuf (Sūfismu).

Tāpat ir gan neiespējami gan nepieļaujami pasludināt par atkritēju kādu kas seko īstenai Salafītu filosofijai.

Tāpat ir gan neiespējami gan nepieļaujami pasludināt par atkritējiem jebkuru Muslimu grupu, kuri tic Dievam, Visaugstākajam un Varenākajam, un Viņa Pravietim (lai miers un svētības viņam) un atzīst Islāma 5 pamatus, un kuri nenoliedz kādus no nepieciešami pašsaprotamiem reliģijas pamatiem.

(2)

Starp dažādām Islāma juriprudences skolām ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā:

Astoņu Islāma jurisprudences skolu piederīgie ir vienoti attiecībā uz Islāma pamata principiem:

Visi tic:

1) Allāham (Dievam), lai Viņš Slavēts un Godājams, Vienam un Vienīgam;
2) ka Cildenais Kurāns ir Dieva Atklāsmes vārds;
3) un ka mūsu skolotājs Muhameds, lai miers un svētības viņam, ir Pravietis un Vēstnesis visai cilvēcei.

Visi ir vienoti par Islāma 5 Pamatiem:

1) Ticības Apliecinājumu no 2 daļām (šahādu);
2) Obligātajām Lūgšanām (salāh);
3) Obligātajiem Ziedojumiem (zakā);
4) Gavēni Ramadāna mēnesī (saum);
5) Svētceļojumu (hadž) uz Dieva svētīto māju (Mekā)

Visi ir vienoti arī par ticības pamatiem:

- ticību Allāham (Dievam), Viņa eņģeļiem, Viņa Rakstiem, Viņa praviešiem, Tiesas Dienai, Dieva Nolemtībai par labo un ļauno.

Nesaskaņas Islāma zinātniekiem (ulemiem) no Islāma jurisprudences 8 skolām ir tikai attiecībā uz reliģijas papildus nozarēm (furū) un nevis attiecībā uz Islāma reliģijas pamatiem un principiem (usul).

Nesaskaņas attiecībā uz papildus nozarēm (furū) ir žēlastība. Jau sen atpakaļ ir teikts, ka viedokļu atšķirības starp ulemiem (zinātniekiem) “ir laba lieta”.

(3)

Islāma juriprudences skolu (madhabu) atzīšana nozīmē piederību fundamentālai metodoloģijai fatvu (lēmumu) pieņemšanā:

Neviens nevar izdot fatvu bez nepieciešamajām kvalifikācijām, kuras (saviem piederīgajiem) nosaka katra Islāma jurisprudences skola.

Neviens nevar izdot fatvu, nepieturoties noteiktai Islāma jurisprudences skolai.

Neviens nevar pasludināt ka veiks pilnīgi neatkarīgu spriedumu (idžtihādu) un izveidos jaunu Islāma jurisprudences skolu vai ka izdos nepieņemamas fatvas kuras pasludina Muslimus ārpus Šariāta principiem un drošticamības un tā kas ir ticis pieņemts attiecībā uz jurisprudences skolām.