Category:

4 Madhabi | Kas ir Madhabs

Madhabs – tā ir teoloģiski-juridiska skola (jeb tradīcija) Islāmā.

Vārds “Madhab” ir no arābu valodas, tas sākotnēji nozīmē “novirziens” vai “ceļš”, un tas kā termins, kurš apzīmē teoloģiski-juridisku skolu Islāmā, ir saglabājies un pazīstams gandrīz visās valodās.

Islāma pastāvēšanas pirmajos 150 gados tādu “novirzienu” jeb madhabu bijis ļoti daudz, bet vairums no tiem ir izzuduši vai saplūduši ar citiem madhabiem.

Mūsdienās, saskaņā ar Ammānas Deklarāciju, kura pieņemta 2005 gadā, kā nozīmīgi un izplatīti saglabājušies pavisam 8 Madhabi, no tiem 4 Madhabi pastāv Sunnītu Islāmā.

4 Sunnītu Islāma jurisprudences Skolas jeb Madhabi ir:

1) Hanafītu,
2) Mālikī,
3) Šāfī
4) Hanbali

Jau kopš Islāma izplatīšanās sākuma, Muslimi ir izrādījuši aktīvu interesi par sabiedriskām diskusijām, lai noskaidrotu kā jārīkojas pareizi noteiktās dzīves un politikas situācijās,

kā atrisināt civiltiesiskus jautājumus, krimināllietas, finansialus, politiskus un citus jautājumus, kuri pastāvīgi parādījās jaunajās teritorijās, lai visas šīs lietas tiktu risinātas atbilstoši Islāma principiem.

Šie jautājumi noveda pie tā, ka parādījās veselas reliģisko likumu sistēmas, kuras balstījās Kurānā un Sunnā un juridisko normu komplekss, kurš izrietēja no Šariāta likumiem.

Vadoties no pārliecības, ka Kurāns un Pravieša Muhameda (ﷺ) Sunna satur atbildes uz visiem jautājumiem, par fikh speciālistu (reliģisko likumu zinātāju) uzdevumu kļuva šo priekšrakstu atrašana, apkopošana un argumentēšana.

Šim mērķim viņi izmantoja:

- Konsensusu, saskaņotu viedokli, Idžmā, kurš saskaņots zinātnieku (ulemu) un Pravieša (ﷺ) līdzgaitnieku (sahābu) vidū.

- spriedumus pēc analoģijas ar Kurānu un Sunnu (kijās, qiyās)

- atteikšanās no lēmuma pēc analoģijas vai tā korekcija, ja tas nav mērķtiecīgs (istihsān, kuru praksē ieviesa Abū Hanīfa);

- lēmuma pieņemšanā pamatojoties uz tā noderīgumu sabiedrībai (Istislah, “uzskatīt par pareizu”). Šo principu izstrādāja un pielietoja Imams Mālikī.

- palīgavots Hanafītu madhabā  ir arī “vietējās tiesības” (urf vai adat)

Kopējās saskaņas princips, kurš ir obligāts Šariāta nosacījums, devis šai sistēmai lokanību un pielāgošanās spēju, ļaujot tai darboties un attīstīties daudzu gadsimtu laikā, līdz pat mūsdienām, ļoti plašā teritorijā.

Reliģiskās likumdošanas sistēma bija paredzēta lai aptvertu visas Muslimu dzīves jomas.

Iesākumā reliģisko likumu pētniecība izplatījās Medīnā, kad tā bija Kalifāta galvaspilsēta, un tur tika risinātas visas problēmas, ar kurām Muslimi saskārās jaunajās teritorijās.

Pamazām vadošā loma šajā jomā pārgāja pie Irākas pilsētām: Kūfas, Basras, pēc tam pie Bagdādes, kura kļuva par lielāko centru izglītībā dažādas zinātnēs un reliģijas nozarēs: tieši tur Islāmiskā jurisprudence izveidojās par patstāvīgu, sistemātisku un nopietnu disciplīnu.

Nepieciešamība atrast juridisku pamatojumu tām vai citām Islāma normām noveda pie tā, ka izveidojās 4 jurisprudences skolas – Madhabi (ceļi), kuras aizsāka sava laika atzītākie teologi, un kuras vēlāk tika nosauktas pēc viņu vārdiem.

Tās visas izveidojās Abbāsidu Valdīšanas pirmajā gadsimtā un tiek atzītas kā autoritatīvas un kanoniskas līdz pat mūsdienām.

Iepriekš pieminētie reliģiski-tiesisko normu izstrādes principi ir kopēji visiem četriem madhabiem, bet katrā no tiem ir arī savas specifiskas īpatnības. Noteiktam madhabam piemītošie akcenti un interpretācijas noteiktos jautājumos padara tos par patstāvīgām sistēmām.

Šie četri madhabi, īsumā, ir sekojošie:

Imāma Abū Hanīfas Madhabs

Hanafītu Madhabu aizsāka:

- imāms Abū Hanīfa an-Numans ibn Thābits (699 – 767 MĒ),
pazīstams kā Abū Hanīfa.

un viņa skolnieki:

Abū Jusufs Jakūbs ibn Ibrāhīms al-Anšāri (735-798)
pazīstams kā Abū Jusufs.

- Muhameds ibn al-Hasans al-Šaibānī (749-805),
pazīstams kā Muhameds aš-Šaibānī.

Hanafītu madhabs jau kopš sava sākuma centās balstīties uz loģiskiem un racionāliem spriedumiem (aṣḥāb al-raʾy, “veselā saprāta”) un 9-10 gadsimtā tas izplatījās Horasānā un Vidusāzijā. Tam pieturējās Zelta Ordas hani un Lielie Mogoli. Osmāņu Impērijā šim madhabam bija valsts atbalsts.

Mūsdienās Hanafītu madhaba sekotāji ir aptuveni puse no visiem pasaules Muslimiem.

Tas ir izplatīts Turcijā, Afganistānā, Pakistānā, Indijā, Ķīnā, Sīrijā, Balkānos un daļēji pārstāvēts Indonēzijā.

Imāma Abū Hanīfas madhabam seko arī vairums Krievijas un bijušās PSRS teritorijas Muslimu (Vidusāzijā un Kazahstānā, Pievolgā un Urālos, Sibīrijā un Krimā un Ziemeļ-Kaukāzā, izņemot čečenus, ingušus un dagestāniešus, daļēji Azerbaidžānā)  

Imāma Mālikī Madhabs

Mālikī Madhabu dibināja imāms Māliks ibn Anas (711-795).

Mālikī skola tika izveidota kā racionālistiska (aṣḥāb al-raʾy, “veselā saprāta”) Islāma jurisprudences skola, kura centās apkopot Islāma likumus, jo īpaši kā tie tika praktizēti un mācīti Medīnā, otrajā gadsimtā Pēc Hidžras, kur imāms Māliks piedzima un mācījās un nodzīvoja visu dzīvi.

Mālikī madhabs izmantoja savā jurisprudencē tādus principus kā “neatkarīgs spriedums sabiedriskajam labumam” (istislah), spriedums pēc analoģijas (kijās), labākais spriedums (istihsān).

Mālikī madhaba sekotāju viedoklis bija: „Visam kas noved pie aizliegtā jābūt aizliegtam, bet tam kas noved pie atļautā – jābūt atļautam.”

Mūsdienās visvairāk imāma Mālika sekotāju ir Ziemeļu un Centrālajā Āfrikā, tādās valstīs kā Alžīrija, Tunisija, Maroka, daļēji arī Ēģiptē un Sudānā, bet ir daudz sekotaju arī ASV un atsevišķas sekotaju grupiņas Eiropā.

Imāma aš-Šāfī Madhabs

Šāfī madhabs ir nosaukts pēc sava dibinātāja – imāma Mālika ibn Anas skolnieka – Muhameda al-Šāfī (767-820 MĒ) vārda.

Šāfī madhabs īpašu vērību pievērš Pravieša (ﷺ) Līdzgaitnieku reliģiskajām zināšanām un komentāriem, tajā skaitā Medīnas juristu zināšanām, bet ne tādā mērā kā Mālikīti.

Šāfī madhaba sekotāji atzīst principu “spriedums sabiedriskajam labumam”. Paradumu normas (urf) var kalpot kā papildus materiāls lēmumiem, bet zemākā pakāpē ka pie Hanafītu madhaba sekotājiem. Sarežģīti loģiski pārspriedumi tiek noraidīti.

Kopumā imāma Šāfī madhabs ir ieņēmis vidēju pozīciju starp aṣḥāb al-raʾy, “veselā saprāta” piekritējiem un aṣḥāb al-Hadīs (Hadīsu piekritējiem)

Pateicoties savai vienkāršībai, Šāfī madhabs ir diezgan plaši izplatīts Ēģiptē un Austrumu Āfrikā, Malaizijā un Indonēzijā, Sīrijā, Libānā, Palestīnā, Jordānijā, Bahreinā, Indijas austrumos, daļēji Pakistānā, Turcijā, Irākā un Jemenā.

Šī madhaba sekotāji ir arī Krievijā: čečeni, inguši, dagestāņi.

Imāma Ahmeda Hanbali Madhabs

Šo madhabu dibinājis imāms Ahmeds ibn Hanbals (780-855, Bagdādē, Irākā).

Hanbalīti, tāpat kā visi viņu priekšteči, par tiesību galveno avotu uzskatīja Kurānu. Pēc nozīmības nākamais avots bija Pravieša (ﷺ) Sunna.

Imāms Ahmeds ibn Hanbals atzina tikai tādas zināšanas, par kurām bija skaidri zināms ka tās nākušas no paša Pravieša (ﷺ).

Imams Ahmeds, tāpat kā visi imāmi, ņēma vērā sahābu (līdzgaitnieku) vienprātīgu lēmumu un ievietoja to trešajā vietā starp Islāma likumdošanas avotiem.

Mūsdienās Hanbali madhabs darbojas tikai Saūda Arābijā un Persijas līča reģiona valstīs, un arī tur tikai nosacīti, jo tas kļuvis par ārēju izkārtni Vahhabītu-Salafītu kustībai, kura jau ir pamatā izgājusi no Sunnītu jeb „Četru madhabu” Islāma.

Īpaši vēl jāatzīmē tas, ka Madhabi izveidojās un attīstījās nevis kā cits no cita atdalīti grupējumi, bet kā savstarpēji saistītas, cita citu papildinošas kopienas, bez stingri noteiktām robežām:

Labākais apliecinājums šim faktam ir tas, ka visi teologi-dibinātāji un madhabu ievērojamākie skolotāji bija mācījušies cits pie cita, piemēram:

- al-Šaibānī – Abū Hanīfas, Abū Jusufa un Mālika students – bija Šāfī skolotājs;
- Šāfī, kurš mācījās arī pie Mālika, bija Ahmeda ibn Hanbala skolotājs;
- Abū Jusufs – Abū Hanīfas students – arī bija Hanbala skolotājs.

Uz to mums norāda arī viņu attieksme vienam pret otru:

Piemēram, imāms Šāfī, pavadījis vairākus gadus Mekā, devās pēc tam uz Medīnu, kur kļuva par studentu pie Mālika ibn Anas, Mālikī madhaba dibinātāja:

9 dienu laikā imāms Šāfī izstudēja viņa grāmatu Muvatta. Vēlāk imāms Šāfī teica par sevi: “Lai ko es dzirdēju, es nekad to neaizmirsu.”

Kad imāms Māliks redzēja viņa atmiņu, zināšanas un saprātīgumu, viņš iesaucies:

“Ak, Abū Abdullāh, baidies no Visaugstākā un izvairies no grēkiem! Patiešām, tevi sagaida lielas lietas. Allāhs ir ievietojis tavā sirdī gaismu, tikai nedzēs to ar nepaklausību Radītājam!”

Izcilais zinātnieks Abū Bakrs Al-Baihaki (994-1066) dēvēja al-Šāfī par skolotāju, kuram bijuši vislielākā nozīme priekš imāma Hanbala:

Imāms Hanbals bija īpaši pieķēries imāmam al-Šāfī, tas labi redzams pēc stāstiem viņa grāmatās.

Arī imāms Šāfī ļoti cienīja imāmu Hanbali par viņa patiesajiem nodomiem un lielajām zināšanām:

Imāms Šāfī, neskatoties uz to ka bija no sava laika izcilākajiem zinātniekiem, vērsās pie imāma Hanbala katru reizi kad viņam radās grūtības ar Hadīsiem. Imāms Šāfī izteicies ka imāmam Hanbali “ir visdziļākās zināšanas Hadīsu lietās”.